Durvis starp murgiem

𝟡

Atveru acis. Ir diena, vēls pavasaris. Stāvu laukuma vidū. Laukumam apkārt ir apaugusi gara zāle un biezi krūmi. Tālumā redzu pamestas daudzdzīvokļu mājas.

– Beidzot! Cik gan tevi var gaidīt? Kāpēc tu atlaidi manu roku?

Redzu savā priekšā stāvam Eniju un Ēriku. Enija nopietni, bet ar smaidu skatās uz mani. Nespēju pateikt ne vārda.

– Līna, tev viss kārtībā? Tu izskaties... kas notika? – jautā Ēriks.

Vēlos ko sacīt, bet vienīgais, ko spēju, ir raudāt. Nokrītu zemē un izraudu visu, kas iekšā sakrājies. Enija mani apskauj. Es raudu uz viņas pleca, cieši viņu apskāvusi. Beidzot, kad esmu beigusi raudāt, spēju kaut ko pateikt. Izstāstu par to, kur nonācu, kad pazaudēju Eniju, kā satiku Eliasu, ka viņš bija tas, kuru vainot par manu atmiņas zudumu, un ka pēc tam mēs kopīgi devāmies caur durvīm.

– Es arī tur nonācu, tikai beķerejā. Zināju, ka tu esi netālu. Man vajadzēja tevi uzmeklēt, – saka Enija.

– Kas notika tālāk, kad jūs iegājāt pa durvīm? – Ēriks ieintriģēti jautā.

Mēs sēžam uz zemes laukuma vidū un ēdam tumšo šokolādi.

– Mēs nonācām vecā mājā, bet nonākuši tur, izkritām cauri grīdai. Tur arī viss sākās. Paslēpāmies vienā no istabām un, kad bija laiks, devāmies prom. Tad pamanījām, ka kambioni skrien mums pakaļ.

– Un? – Enija gaidīja turpinājumu. – Kā jūs izglābāties?

– Eliass mani izglāba. Viņš... – Man acīs atkal sariešas asaras. – Viņš teica, lai skrienu prom, bet viņš tikmēr aizvilinās prom kambionus. Viņš darīja tāpat, kā jūs, kad mani pirmoreiz satikāt, tikai viņš bija viens un viņam pakaļ dzinās trīs kambioni. Es skrēju prom, viens kambioniem dzinās pakaļ man. Tā es ielidoju stiklos.

– Bet kā tu pieveici kambionu? – Reizē jautāja Enija un Ēriks.

– Es tam iedūru acī stikla lausku. Pēc tam nonācu šeit.

Vēl joprojām jūtos vainīga par to, ka ļāvu Eliasam tā darīt, ka nepalīdzēju viņam. Es ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā, bet tas, ko es redzēju aizejot, mani nepārliecina. Ja viņš tur izdzīvoja, tad tas ir brīnums. Dziļi sirdī es ticu, ka viņš ir dzīvs, ka viņš tomēr atrada izeju, ka tas nebija viņš, kura kliedzienu es dzirdēju.

– Bet kas ar Eliasu?

Es paskatos uz Eniju, un viņa nolasa atbildi no manām acīm.

– Es ceru, ka viņš izglābās, – saku Enijai.

– Līna, tas... – zinu, ko viņa vēlas teikt, – cerēsim, ka tā. Tu taču nedomā viņu uzmeklēt? Turp atgriezties būtu bīstami.

– Saprotu. Laikam jau būs bezjēdzīgi skraidīt pa pasauli un viņu meklēt. 

Uz mirkli iestājas klusums. Ēriks pieceļas un aiziet aiz krūmiem. Pēc pāris sekundēm viņš atgriežas ar somu, kas izskatās ļoti smaga. Viņš to noliek mums pa vidu.

– Reti kurš zina šo vietu. Tev ir jābūt mūsu komandā. Mēs tev uzticamies. Tev ir jāaizsargā sevi un citus, tāpat, kā to darām mēs. Tāpēc mēs tev dosim šos.

Viņi atver somu, kura ir pilna ar dažādiem ieročiem. Sāku domāt par to, kur viņi visu šo ir dabūjuši un, pirmām kārtām, kāpēc viņiem vispār kaut kas tāds ir. Un par ko viņi visu laiku runā, ka man ir jābūt vienai no viņiem? Viņi man iedod dunci un pistoli.

– Tas ir iesākumam, – smiedamās saka Enija.

– Paldies... laikam jau. Bet es īsti nemāku ar tiem apieties.

Ēriks viegli iesmejas. – Gan iemācīsies, lielas zināšanas tas neprasa.

Pie krūmiem parādās durvis. Šoreiz vairs neiešu tur iekšā!

– Tev jāiet, Līna, - kusi izsaka Enija.

– Bet jūs?

– Mēs vēl uzkavēsimies kādu laiciņu.

Ceļos un ar trīcošām kājām dodos uz durvju pusi. Paskatos vēl reizi uz Eniju un Ēriku. Viņi vēl pēdējo reizi mani apskauj, tas iedrošina ieiet pa durvīm. Tagad esmu gatava doties tālāk.