Durvis starp murgiem

𝟛𝟙

Gaisā sajūtu patīkamu rožu aromātu. Atveru acis, bet gaisma mani apžilbina. Cenšos aprast ar gaismu un redzu, ka guļu baltā gultā baltā istabā. Pie durvīm uz podestiem, vāzēs atrodas baltas rozes. Uz mirkli šķiet, ka esmu paradīzē, bet tad atpazīstu istabu. Esmu Arkādija mājā, vienā no viņa guļamistabām. Redzu, ka pie atvērta balkona durvīm stāv Eliass. Viņš pagriežas un skatās uz mani, taču neizrāda īpašas emocijas, vismaz ne tāda, kādas cerēju sagaidīt. 

– Beidzot tu pamodies, – viņš pasmaida, bet novērš skatienu. – Tu vēl izskaties bāla, bet Arkādijs teica, ka paies pāris dienas, pirms sāksi izskatīties kā cilvēks. Man šķiet, ka tu jau tagad labi izskaties.

Es skatos uz viņu un neko nesaprotu. Paiet pāris sekundes, līdz manas smadzenes pieslēdzas realitātei. Spēju tikai ar viltus smaidu pasmaidīt pretī. Jutos vainīga, šeit guļot, šeit atrodoties ar viņu vienā istabā. Viņš noteikti mani gaidīja, bet es aizgāju ar kādu citu un te nu es esmu. Zinu, ka viņš neko neteiks, vismaz kādu laiku, bet pēc kāda laika viņš aizskars šo tēmu.

– Prieks tevi atkal redzēt.

– Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti priecīgs esmu es. Man nevajadzēja tevi atstāt. Tā ir mana vaina. Es mūs nostādīju tādā situācijā... man vajadzēja palikt.

– Nē, tā nav tava vaina. Es pati esmu vainīga, ka nebiju uzmanīgāka. Neviens nevarēja kaut ko šādu paredzēt.

Viņš pieliecas un noskūpsta mani uz vaiga. Es guļu un īpaši nereaģēju, jo jūtu, ka vēl kaut kur dziļi iekšā guļu, ka mans saprāts vēl visu nav aptvēris, ka viss ir sapnis, un es ceru beidzot pamosties normālā pasaulē.

– Es pateikšu pārējiem, ka esi pamodusies.

Viņš iziet ārā, atstājot mani vienu. Jūtu, kā sāp mugura un ne tikai. Viss ķermenis pulsē neciešamās sāpēs. Rokas apsaitētas, un kreisās rokas locītava pat ieģipsēta. Durvis atveras un ienāk Arkādijs, viņam seko Enija. Enija ielec gultā pie manām kājām.

– Enij, lūdzu, uzmanīgāk, – saka Arkādijs, pasniegdams man ūdensglāzi.

– Guļošā skaistule beidzot piemodusies. Tavs princis tevi lejā gaida, – viņa smiedamās saka.

– Par ko tu runā? – Jautāju viņai.

– Par Danielu, kuru gan citu. Pirmo reizi mūžā redzēju viņu tādu... nu tādu, kādu nebiju redzējusi. No tevis pat ne sekundi neatgāja, kad ieradāmies. Šorīt no rīta tik viņu pierunājām, lai iet atpūsties. Ja tu redzētu, kā viņš gandrīz Arkādija māju izpostīja, – viņa to stāsta tik vienaldzīgi. – Eliass ieradās tikai nesen, pirms aptvēra to, kurš ir guļošās princeses princis.

– Enij, varēji nedaudz paklusēt, – Arkādijs saka, dusmīgi paskatoties uz Eniju. – Līna, ja vari, tad tev tagad būs nedaudz jāpieceļas.

Arkādijs palīdz man piecelties, bet Enija satver mani aiz rokām, lai es nenokristu atpakaļ. Arkādijs mugurpusē paceļ uz augšu manu kreklu, lai apskatītu ievainojumu.

– Izskatās, ka viss kārtībā. Galva negriežas?

– Nedaudz.

– Nu labi, kamēr jūs te runājat, noiešu lejā, – to pateikusi, Enija ātrā solī iziet no istabas.

Arkādijs vēl pēdējo reizi uzmet uz mani aci un tad gatavojas iet prom.

– Paldies par visu.

– Līna, tev nav jāpateicas man, jo tu esi mana meita. Esmu priecīgs, ka tu esi te, bet dažreiz domāju, ka šajā pasaulē nokļūt ir kā izaicinājums. Vēlos, kaut spētu tev sniegt drošu vietu, lai kaut kas šāds neatkārtotos.