Durvis starp murgiem

𝟝𝟝

Spoža gaisma, viss miglains. Sēžu uz kaut kā cieta. Cenšos pakustināt rokas, bet nespēju. Redze noskaidrojas.

– Līna? Tā esi tu? – Arkādija balss.

– Tas nav iespējams, vai kāds būtu atvēris durvis? – Enijas balss.

Sāku saskatīt telpu. Liela, vēsa telpa ar augstiem griestiem. Paskatos uz rokām, tās ir piestiprinātas pie metāla krēsla. Redzu Ēriku pienākam pie manis, viņš mēģina atvērt rokudzelžus. Redzu visu pavisam skaidri. Pārējie par kaut ko sarunājas, bet mans prāts vēl cenšas visu saprast, tāpēc neuztver apkārtējās skaņas. Ēriks atslēdz man rokas. Redzu blakus stāvam Danielu, kuru tikai tagad ieraugu. Tiklīdz manas rokas ir brīvas, metos ar dūrēm viņam virsū.

– Tas par to, ka iegriezi man kaklā, – pirmais sitiens, tam seko otrais, – tas par to, ka ievilki mani sargātājos, kaut es tev to nelūdzu. – Viņš nokrīt pie zemes, un es vēl kārtīgi ar kāju ievelku viņam pa ribām, – tas par visu pārējo, kas noticis un notiks!

Ēriks satver mani aiz rokām. Atkal sajūtu visas traumas un sāpes. Cenšos noturēties, lai asaras atkal neritētu pār vaigiem. Vēlos atrauties no Ērika, bet viņš mani neatlaiž. Atliecu galvu un ar pieri iesitu viņam pa degunu. Viņš mani atlaižas un atkāpjas. Skrienu uz durvju pusi, bet redzu, ka tur stāv Enija un ir gatava mani notvert. Izvairos no viņas tvēriena, satveru viņas ieroci no jostas un notēmēju pret viņu. Visi sastingst.

– Līna, ko tu dari? – Jautā Arkādijs, izbrīnīti skatoties uz mani.

Daniels mēģina piecelties, tomēr ieraugot mani, paliek sēžam. Ēriks ir pielicis roku priekšā savam degunam, no kura gāžas asins straume. Cenšos saprast, ko daru, kaut kas nav tā, kā vajag. Es nevēlos viņiem sist, bet tajā pašā laikā pat ļoti vēlos. Pamanu aiz Enijas jostas dunci.

– Iedod man savu dunci.

Viņa lēnām to izvelk un paslidina pa zemi. Paņemu to un aizlieku sev aiz jostas. Lēnām atkāpjos līdz durvīm. Satveru rokturi, atveru durvis un, tiklīdz pagriežos, tā metos skriet prom. Atpazīstu šo vietu, tā ir tā katedrāle, kas atradās pie pilsētas parka vidū. Nedomāju, ka reiz sēdēšu tajā krēslā tā kambiona vietā, tas, kurš tika tur nogalināts. Atrodu durvis uz izeju. Izskrienu ārā. Acīs iespīd saule. Silts, skaidrs laiks, vasara. Cik patīkami ir sajust saules starus apspīdam manu seju. Parks sazaļojis līdz neatpazīšanai. Skrienu pa taku. Nonāku pie parka galvenajiem vārtiem. Tie ir ciet. Paskatos uz abām pusēm gar žogu. Atceros, kā pagājušajā reizē es te tiku prom – vietā, kur viena koka zari bija pietiekami zemi un tuvu žogam. Pārkāpju pāri sētai, kā toreiz. Skrienu tālāk pa ielu, noslēpju ieroci aiz jostas, noslēpjot to vēl arī zem jakas, lai neviens nepamana. Durvis tieši ielas vidū. Skrienu pie tām. Atveru un ieskrienu tumsā. Kaut esmu tikko kā atgriezusies no vienas nelaimes, tā laikam jau meklēju citas nepatikšanas, bet man ir jātiek kaut kur prom, kaut kur tālāk.