Durvis starp murgiem

𝟟

Krāsas un veca koka smarža - pirmais, ko sajūtu. Bilde sāk noskaidroties. Stāvu tukšā, nelielā telpā. Skatos apkārt, meklējot Eniju, bet nekur viņu neredzu. Pa logiem iespīd blāva gaisma.

– Vai šeit kāds ir? – jautāju cerībā, ka Enija atbildēs.

Klusums. Dzirdu kādu augšstāvā staigājam. Meklēju kāpnes uz otro stāvu. Atrodu tās blakus telpā, knapi spēju tās pamanīt. Kāpnes ir šauras. Dodos augšup, priekšā ir nelielas durvis. Augša ir ieskauta puskrēslā.

– Vai... vai te kāds ir? Enij? – jautāju jau klusāk.

Neviens neatsaucas, un soļus arī vairs nedzirdu. Eju tālāk pa nelielu koridoru. Tā galā atrodas spogulis, no kura pirmajā mirklī nobīstos, ieraugot savu atspulgu. Šajā mājā ir grūti orientēties, jo te ir tik daudz durvju un eju. Koridori nav taisni, visu laiku tik ap stūri vien eju. Liekas, ka šī māja ir bezgalīga, tomēr nonāku pie otrām kāpnēm, kuras ir plašākas. Šoreiz dzirdu soļus lejas stāvā. Stāvu sastingusi un izliekos, ka nedzirdu neko. Soļi apklust. Skaņa atbalsojas, kad dzirdu soļus kāpjam pa kāpnēm, – nevis pa tām, pie kurām stāvu tagad, bet pa tām, pa kurām kāpu augšup. Izbijusies skrienu lejā, meklēdama izeju. Visas durvis ir slēgtas. Mani pārņem vēl lielākas bailes, kad izdzirdu soļus tuvojamies arvien tuvāk un tuvāk. Pamanu pie kāpnēm durvis, kuras iepriekš nebiju pamanījusi, jo tās slēpjas tumšā ēnā. Satveru rokturi, attaisu durvis un izskrienu ārā. Dienas gaismas apžilbināta, skrienu taisni uz priekšu. Skrienu pār zālāju un nonāku uz trotuāra. Garāmgājēji skatās uz mani kā uz traku. Pagriežos pret ēku, no kuras tikko izskrēju. Augšstāva logā pamanu melnu stāvu bez sejas, bet jūtu, ka tas skatās uz mani. Esmu pārbijusies līdz sirds dziļumiem un nedaudz apjukusi, jo viss ir tik nereāls, kaut zinu, ka tas notiek pa īstam. Tad sajūtu gaisā jauku, saldu smaržu, kas liek man aizmirst notikušo. Ātri apskatu apkārtni. Pagriežos uz ielas pusi un dodos smaržas virzienā. Drīz vien ieraugu baltu māju ar sarkanīgu jumtu. Uz izkārtnes rakstīts „Konditorejas izstrādājumi". Iedomājoties par mīkstām, siltām, saldām bulciņām, mans vēders iekurkstas. Labprāt kādu apēstu, bet man nav naudas. Taustos pa bikšu kabatām, bet neko neatrodu. Atdotu jebko, lai tikai tiku pie vienas, jebkādas bulciņas. Samierinājusies, ka netikšu pie kārotā, dodos uz parku, kas atrodas netālu no konditorejas. Apsēžos uz soliņa un skatos uz ēku, no kuras tikko izskrēju. Tā izskatās neliela, bet iekšpusē tāds labirints. Nevēlos vairs tur nokļūt, taču vēlos zināt, kas bija tas, kas stāvēja pie loga. Tas visticamāk nebija cilvēks, zinot, ka cilvēki nav vienīgie, kas šeit dzīvo. Man ir jāatrod Enija, jo mēs vienlaicīgi iegājām pa šīs vietas durvīm, tāpēc mums it kā vajadzēja teleportēties reizē un nonākt vienā un tajā pašā vietā. Bet es sēžu parkā viena, baudu saldo smaržu un vēroju garāmgājējus. Viens no garāmgājējiem man īpaši iekrīt acīs. Zilacains puisis, kas ieskatās man acīs. Saskatāmies un viņa sejā parādās smīns. Manā prātā ataust bilde no tās nakts. Tas ir tas pats puisis, kurš man iebaroja tableti, viņa dēļ manai atmiņai trūkst kadri par to nakti. Pieceļos un sekoju viņam, bet ar ļoti lielu distanci. Viņš dodas konditorejas virzienā, bet netālu no tās apstājas. Es nezinu, ko darīt, tāpēc arī apstājos. Viņš pagriežas un nāk uz manu pusi, bet es kā sastingusi stāvu ielas vidū. Turpinu stāvēt un neeju prom, laikam jau tāpēc, ka, iespējams, vēlos, lai viņš pievērš man uzmanību.

– Es cerēju, ka tu mani neatcerēsies pēc tās nakts, bet acīmredzami tas dzēriens bija par vāju priekš tevis. – Pienācis pie manis, viņš saka ar nejauku smīnu sejā.

– Domāju, ka tā ripa izdzēsa manu atmiņu.

– Tā visi domā. Vai vēlies papusdienot ar mani, ja reiz mani izseko?

Uz mikli apmulstu. Vēlos ēst, bet ne pārāk, taču nevar jau zināt, kad nākošreiz tikšu pie laba ēdiena un beidzot man ir tāda izdevība. Ja piekritīšu, tad man nāksies pavadīt laiku ar viņu, bet ja atteikšos, tad palikšu izsalkusi.

– Es nezinu pat tavu vārdu un tu manu, bet tu vēlies man uzsaukt pusdienas?!

– Tevi sauc Līna, cik atceros, cerams, nejaucu ar citu. Esmu Eliass. Tad ko teiksi? – Viņa smaids ir flirtējošs un skatiens aicinošs, kas mani pat nedaudz uzrunā, bet piebilde par manu vārdu gan nedaudz aizskar.

– Labi. – Zinu, ka, iespējams, man nāksies nožēlot šo izvēli, bet es riskēju.

Iegājuši kafejnīcā, kas atrodas blakām konditorejai, apsēžamies telpas tālākajā, bet nebūt ne tumšākajā un vienmuļākajā stūrī. Krēsli ir ērti, kaut arī no koka un kafejnīcas interjers ir pārdomāts. Tas liek man tik ļoti neuztraukties, kaut gan manas rokas tāpat trīc. Labi, ka oficiante drīz vien ir klāt.

– Labdien, ko vēlēsieties?

– Man, lūdzu, garneļu salātus. Ko tu vēlēsies, Līna?

– Laikam jau to pašu.

– Labi, pēc kāda laika viss tiks pasniegts.

Esmu gatava sagrābt oficianti aiz rokas, lai tikai viņa paliktu un izglābtu manu dzīvību. Bet viņa aiziet, un es palieku divatā ar Eliasu.

– Neuztraucies tik ļoti. Vairs tevi nesazāļošu. Esmu šeit pietiekami ilgi, lai saprastu, ka tu tikai nesen esi ieradusies. Jo agrāk es tevi te neesmu redzējis, bet es skaistas meitenes vienmēr pamanu. Kā tev? Kurš tev sākumā palīdzēja tikt prom no melnās tumsas? 

– Enija un Ēriks. Viņi arī patreiz ir mani tuvākie cilvēki. Sākums bija šausmīgs. Nedomāju, ka tikšu tālāk par otrajām durvīm. Nonākot šajā pasaulē, es nonācu mājā, kas atrodas šeit blakus, tādā kā uzkalniņā. Kas ar to māju ir ne tā?

– Izklausās, ka tevi ir pamatīgi pārbaudījuši. Tas, ka tu nokļuvi tajā mājā, ir neapskaužami, jo reti kurš no tās pēc tam tiek ārā. Tajā mājā, cik dzirdēju, dzīvojot kāds vai kaut kas, kas savāc un iemet cilvēkus atpakaļ melnajā tumsā, tikai pēc tam durvis vairs neparādās un glābēji arī. Tā vismaz runā. Es domāju, ka tā būtne nogalina katru atnācēju. Katrā ziņā tā ir tumša un baisa māja, turies no tās pa gabalu.

Nezinu, vai viņam ticēt, bet, iespējams, daļa patiesības tajā visā ir. Līdz šīm man veicas, taču kādu dienu šī veiksme var arī aizgriezties no manis.

– Vai tu... vai tu nezini, kur mēs atrodamies? – Pieliekusies viņam tuvāk pāri galdam, čukstu. – Es domāju, vai tu nezini, kā mēs visi šeit esam nonākuši un kādēļ?

– Nē, un nevēlos zināt. Mani apmierina šāda dzīve. Nemaz nevēlos zināt savu iepriekšējo dzīvi, pirms nonākšanas šeit. – Iestājas neveikls klusums. – Tātad tavi sagaidītāji bija Enija un Ēriks. Par viņiem ir daudz dzirdēts. Tev paveicās.

– Laikam jau.

– Tad pēc pusdienām dosimies kaut kur pamīlēties, kādā viesnīcā?

– Ko?!

Viņš iesmejas. – To, ko dzirdēji.

– Ko tu vispār iedomājies no...

– Tas ir joks, – viņš ar smaidu sejā atbild, taču man tas nešķita smieklīgi. – Atvaino, ja tas tevi aizvainoja, tas tiešām bija tikai joks. Es nekad, nu... lielākoties nekad.  Un atvaino par to naktsklubu.Vienīgais, ko varu teikt savai aizstāvībai, ka tu esi neatvairāma.

Viņš skatās uz mani sapņaini, kas liek man samulst. Beidzot atnes ēdienu. Iestājas neveikls klusums, un es vairs ne pārāk vēlos ēst. Tomēr pēc pāris minūtēm šķīvis ir tukšs un glāze sausa. Eliass samaksā par pusdienām, un mēs dodamies uz izejas pusi. Ārā ir apmācies un kļuvis vēss. Ejam gar ēkām. Aiz vienas no tām sākas sena, pussabrukusi siena. Es pa to kāpju augšup, bet laikus nepamanu, ka netikšu lejā.

– Lec, es tevi noķeršu.

Lecu un iekrītu viņa rokās. Ieskatos viņa acīs. Viņš lēnām mani nolaiž zemē, bet neatlaiž. Mirkli stāvam un skatāmies viens otra acīs. Bet drīz vien es atsvabinos no viņa tvēriena. Viņš saņem manu roku un norāda uz kaut ko aiz manis. Pagriežos un pamanu vecas koka durvis, kuras ir gandrīz sabrukušas.

– Vēlies tur doties? Ja nē, tad varam doties tālāk.

– Nē, ejam iekšā.

– Tikai turi manu roku stingri, lai mēs tur nonāktu reizē. – Viņš cieši satver manu roku, un mēs dodamies iekšā.