Durvis starp murgiem

𝟜𝟚

Jau pāris dienas kā dzīvojam Daniela tēva brāļa lauku mājā, kas atrodas tālu no civilizācijas un kaut cik drošā vietā. Vienīgi kaut kas liek man būt nemierīgai. Debesis šeit pa dienu nav zilas, bet gan sārtas, sarkanas, it kā debesis būtu uzsūkušas visas izlietās asinis. No sākuma bija dīvaini, bet tad sāku pierast pie skata. Pat kad ir apmākusies diena, mākoņi ir sārtā krāsā. Vakarā tās kļūst violetas un pēc tam normāli naksnīgi zilas, kādām vajadzētu būt nakts laikā. Jautāju Danielam, kāpēc tā ir, bet viņš pats nezin, kāpēc. Laikā, ko esam te pavadījuši, diendienā, no rīta līdz vakaram Daniels mani māca, kā aizsargāt sevi un rīkoties dažādās bīstamās situācijās, lai neatkārtojas tas, kas jau bija noticis. Viņš ierosināja kādu laiku uzkavēties šeit, un man nebija iebildumu, jo tāpat īsti nav ko darīt. Mēģināju jautāt par viņa tēva brāli, bet viņš nevēlas neko stāstīt, kas arī bija gaidāms.

– Labi, tev šodienai pietiks.

Viņš paceļ zālājā nolikto jaku un dodas uz mājas pusi. Šīs pāris dienas vienkārši dzīvojam savas dzīves un vairāk nejaucamies viens otra dzīvē. Godīgi sakot, tā bija pat nedaudz vieglāk.

Palieku sēžam uz trepēm, bet ne pārāk ilgi, jo drīz vien iznāk Daniels.

– Tavs tēvs zvana.

Kā izrādījās, te ir arī telefons, bet tikai stacionārais. Reti kur ir telefonlīnijas, retāk telefoni un pavisam reti ir telefoni, kuri atrodas personīgi mājās. Tas ir dēļ tā, ka nekur nepastāv noteikts laiks, dēļ tā, ka ik pa laikam tukšās vietas mēdz pazust un uzrasties jaunas, un dēļ nemieriem, kas notiek atsevišķās vietās, tā vismaz man izstāstīja Daniels. Labi, ka tādi sakari vispār pastāv.

– Sveika, Līna. – Dzirdu manāmu uztraukumu viņa balsī.

– Sveiks.

– Kā iet ar Danielu?

– Nu, neteiksim, ka izcili, jo katru dienu man nākas trenēties un tas paliek nogurdinoši, bet tajā pašā laikā ir garlaicīgi, jo īsti te neko citu nav ko darīt. Kur tu pašlaik esi?

– Vienā pilsēta, kurā šaubos, vai esi bijusi. Tu nevari iedomāties, cik dārgi man šis telefonzvans izmaksāja. Cerams, drīz satiksimies.

– Cerams. Plānojam drīz doties prom.

– Tikai esi uzmanīga. Labi, man laiks doties, ilgāk vairs nevaru runāt. Uz drīzu tikšanos, – viņš pārtrauc sarunu, pirms paspēju ko atbildēt.

Ir dīvaini ar viņu runāt kā meitai un tēvam, tā vienkārši aprunāties, bet cenšos par to īpaši nedomāt. Šī sajūta, gandrīz kā sirdsapziņa, ka kāds par tevi ļoti uztraucas, gaida, rūpējas, un cer, ka esi drošībā, tomēr ar šo sajūtu nākas aprast.

Māja, kā jau katra māja šeit, izskatās maza no ārpuses, bet milzīga iekšpusē. Prātoju, vai tāda ilūzija ir speciāli radīta. Tā ir ļoti veca un nepavisam nav labā stāvoklī, te neviens ikdienā neuzturas, kaut arī te esot visdrošākā vieta šajās pasaulēs. Kāpju augšstāvā uz savu guļamistabu. Sienas noklātas ar zilganām tapetēm, kurām ir tumšs gotisks raksts. Aizkari balti, drīzāk netīri balti. Nākas gulēt vecā koka gultā, bet tikai gultas rāmis ir vecs. Viss pārējais izskatās jauns, pat pārvalki smaržo neparasti jauki, it kā tie nekad vēl nebūtu bijuši izmantoti, varbūt arī nebija. Apsēžos gultā un pa logu vēroju, kā noriet saule. Sāk pūst spēcīgāks vējš. Atveru logu, dziļi ieelpoju gaisu. Katru dienu izbaudu katru elpas vilcienu, katru sirdspukstu, katru skaisto mirkli, kas vien ir iespējams. Cenšos nedomāt par nāvi, par to, ka varu nomirt jebkurā brīdī, jo nāvi šeit nekādi nav iespējams paredzēt. Tiklīdz saule noriet, tā noģērbjos un dodos gulēt. Virs galvas atrodas plaukts, uz kura stāv galvaskauss, kurā ievietota svece. Tas galvaskauss man uzdzen šermuļus, it īpaši, ja pamostos naktī. Dažreiz šķiet, it kā tas mani vērotu, kaut tam nav acu, tomēr kaut kas tajā man šķiet pārāk dzīvīgs. Aizveru acis un neliekos galvaskausu manām. Kāpēc vispār kaut ko tādu glabāt mājās?

Pamostos naktī no tā, ka ārā plosās vētra. Diemžēl biju aizmirsusi aiztaisīt logu, tāpēc istaba tagad ir ļoti auksta un pie loga nedaudz pielijis. Aiztaisījusi logu, uz mirkli aizkavējos, lai palūkotos ārā. Kārtējais zibsnis un, šķiet, ka pamanu kaut ko stāvam mežmalā. Ātri novēršos, pirms manas aizdomas apstiprinās, un aizveru aizkarus. Pieņemu domu, ka man tikai izlikās, ka tas ir tikai krūms, bet ja nu tomēr tur kāds stāvēja? Nē, nevēlos pārbaudīt. Dodos atpakaļ uz gultu, pirms tam paskatos uz galvaskausu plauktā. Pamanu, ka tam acu vietā ir sarkanīgs mirdzums, kas momentāli pazūd. Es izbīstos, bet ne tik ļoti, lai kliegtu un skrietu pēc palīdzības. Uzkāpju uz gultas. Tagad esmu vienā augstumā ar galvaskausu. Skatos uz to, cenšos atrast kameru vai ko citu tā iekšpusē, kas liecinātu, ka mani noklausās un novēro. Atkal parādās sarkanīgie gaismas punktiņi acu vietā. Es novicinu ar roku gar galvaskausu. Sarkanie punktiņi kā acis it kā paskatās uz mani. Šoreiz izbīstos un nedaudz atkāpjos.

– Kuš, tikai nekliedz, es tev neko nenodarīšu! – Tas klusu čukst. – Atvaino, ja tevi nobiedēju. – Galvaskauss it kā atdzīvojas. Galvaskausa žoklis, protams, nekustas, kad tas runā un skaņa ir tāda, it kā nenāktu no tā iekšienes, bet no mutes.

– Vai tu mani novēro? Kas tu vispār esi? Vai šis ir sapnis?

– Šis viennozīmīgi nav sapnis. Es... nu, varbūt novēroju. Runā klusāk. Mūs var sadzirdēt, – tas paskatās uz durvju pusi. – Klau, tev jābēg, kamēr vari. Pamet Danielu, visu, kas ar viņu saistīts, sargātājus, visu. Šādi tu dzīvi labi nebeigsi, ne tādu dzīvi mēs bijām tev paredzējuši. Viņi jau ir apgrūtinājums, un augstākie centīsies panākt viņu visu nāvi, lai netraucētu dzīvi šejieniešiem.

– Pagaidi, kas ir augstākie un mēs? Es neko nesaprotu. Zinu, ka nebeigšu dzīvi labi, būdama sargātāja un esot kopā ar Danielu, bet es pati to izvēlējos.

– Mēs esam tie, kas jūs pieskata, daļēji ietekmē jūsu likteni, lai tas neaizietu pa nepareizām sliedēm. Man tas nav jāstāsta, bet augstākie ir tie, kas jūs šeit atveda, kas izlemj, kur durvis jūs vedīs. – Izskatās, ka galvaskauss mēģina izveidot sašutušu sejas izteiksmi. – Līna, slēpies, kamēr vari, pārdomā visu divreiz. Tu nezini, cik ļoti, pie velna, tu kaitini augstākos. Sargātāji ir augstāko apgrūtinājums.

– Bet kāpēc? Kāpēc es?

– Daži labi vēlējās nedaudz paeksperimentēt, atvaino, bet mēs šoreiz nevaram ietekmēt tavu likteni, vismaz ne pilnībā. Tu vadi sevi un vari vadīt arī citus, durvis strādā tavā labā. Ar sargātājiem ir kaut kas līdzīgs. Viņi sāks medības, sāks otro cīņu. Tu nevari iedomāties, kādus sūdus pirms tam ir savārījuši sargātāji. Viņi nav tādi, kādi izliekas, – abi izdzirdam, ka kāds atver durvis koridorā, – es tev nevaru vairāk stāstīt, ja viņš uzzinās, man beigas. Bēdz, kamēr ir tāda iespēja. Paliec dzīva.

Dzirdu soļus tuvojamies istabai. Vēlos vēl ko jautāt, bet sarkanie punktiņi galvaskausā izzūd. Ātri apguļos, pirms durvis atveras. Dzirdu, ka viņš ienāk istabā. Izliekos, ka guļu. Daniela soļi ir biedējoši klusi pat šādā klusumā. Jūtu, ka viņš stāv man blakus. Zinu, ka viņš pārbauda, vai guļu. Jūtu, ka sirds sāk dauzīties ātrāk. Ceru tikai to, ka viņš nesapratīs, ka esmu nomodā. Dzirdu viņu aizejam, un durvis aizveramies. Izpūšu gaisu un dziļi ieelpoju. Paskatos augšup uz galvaskausu, bet tas laikam vairs neko nestāstīs, un ir pārāk bīstami tagad par kaut ko runāt, zinot, ka Daniels ir nomodā. Ko galvaskauss ar to domāja, teikdams, ka sargātāji ir iepriekš izdarījuši ko... sliktu, ka viņi nav tādi, kādi izliekas? Mani pārņem šaubas par to, vai varu vairs viņiem uzticēties, vai es varu uzticēties Danielam, Enijai, Ērikam, vai varu uzticēties Arkādijam. Ne velti Džozefs un pārējie visus šos gadus slēpās pamestā ēkā pazemē. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Man jātiek prom, prom no visiem, lai uzzinātu patiesību. Bet, no otras puses, es nevēlos doties prom viena, nevienam neko nepasakot. Jāriskē, pie velna, lai kas notiktu. Un kā reiz loga vietā parādās durvis.