BĒGUMS

Prologs

Es nokritu ceļos pie mirstošā ķermeņa, cieši pie krūtīm piespiezdama mazo tīstoklīti.
Likās, ja mazulis man tagad negulētu rokās, es būtu sabrukusi turpat viņam blakus. Sirds lūza simtos tūkstošos gabaliņu, zinot, ka tāpat mirsim un mazā par mums nekad neuzzinās, nē, to viņi nepieļautu.
Viņa zaļās acis bija puspavērtas, bet spītīgi urbās manējās. Roka iekrampējās manas nobružātās kleitas malā.
-"Neļauj viņai darīt pāri," viņš nočukstēja, cīnoties pēc elpas, un es automātiski satvēru bērnu ciešāk.
Protams, viņi neaiztiks mazuli. Draudi biju es un viņš, bet bērnu viņiem vajadzēja - tikai tā varēja turpināt izsīkušo paaudzi. Pavisam drīz viņi būs klāt. Es dzirdēju viņus it kā tie būtu man tepat blakus.
Asins traips no viņa sašautās brūces bija izpleties pa visu vēderu un neglīti atspīdēja mēness gaismā.
-"Es tevi mīlu," nočukstēju, skaļi šņukstot ,"un mīlēšu līdz savai pēdējai elpai."
Zināju, ka neesmu nošauta kā viņš tikai tāpēc, ka man rokās bija viņa, kas, es jutu, ir sākusi nemierīgi knosīties.
-"Viņi ir te!" dzirdēju balsi, kam sekoja soļi, brakšķi un tad es sargus jau varēju redzēt.
-"Līdz savai pēdējai elpai," viņš atčusktēja atpakaļ un roka atslāba, zaļās acis sastinga vienā vietā - tās bija pievērstas tīstoklim manās rokās.
-"Atdod bērnu ar labu!" viens no viņiem izkliedza, piesardzīgi nākdams manā virzienā.
Pacēlu meitenīti sev priekšā un manas asaras pilēja uz sedziņas, kurā mazulīte bija satīta. Zaļās actiņas, tādas pašas kā tēvam, bija izbrīnītas.
-"Piedod," nogārdzu, un viņas sejiņa savilkās neapmierinātā grimasē un mazā sāka klusi činkstēt. Protams, viņa saprata, kas notiks.
Tad, kad sargi bija jau nieka 2 metru attālumā, es zināju, ka viņi nekavēsies ielaist man krūtīs lodi, tiklīdz būs droši, ka nekādi nevarētu kaitēt bērnam. Viņi gaidīja, kad es viņu atdošu. Noliku segā ievīstīto bērneli zālītē, manai dvēselei sašķīstot drumslās, un tad viņa jau raudāja pilnā balsī.
Bērna raudas un šāviens bija pēdējais, ko es savā mūžā dzirdēju.