BĒGUMS

13.

-"Airis?" pēkšņi atcerējos vakardienas pārsteigumu ar Denīzi, sievieti no valdes, un sajutos nokaunējusies. Tik aizņemta pati savās domās, es pat nepajautāju savai labākajai draudzenei, kas galu galā bija noticis.
-"Es zināju, ka jūs nenoturēsieties un tomēr pajautāsiet!" meitene iesmējās, taču nedaudz histēriski.
Skaidrs, tātad arī Elīna neko nebija jautājusi. Bažīgi ar viņu saskatījos.
-"Tātad?" viņa jautājoši uzlūkoja Airisu.
-"Analīzes," draudzene īsi noskaldīja ,"tās bija sliktas."
Sirds aptumšojās.
-"Kas tieši tur bija slikts?" interesējos ar aizsmakušu balsi.
-"Nav ne jausmas, tu jau zini, man nepadodas bioloģija," viņa atkal iesmējās, bet es piefiksēju, kā balss uz pēdējās nots aizlūst un Airisas acis izskatījās mitrākas nekā pirms šīs sarunas uzsākšanas.
-"Kad Denīze mani tur aizveda, mana māte jau bija klāt. Mājupceļā pamanīju, kā viņa raud, kaut gan centās ieskaidrot, ka viss ir kārtībā. Vai es tiešām izskatos tik stulba, ko?" tagad viņas lielās, tumši brūnās acis stiklaini iemirdzējās un viņa tās aši izslaucīja.
-"Skaidrs," Elīna nočukstēja ,"un kas tālāk?"
Mēs nemanot bijām pārgājušas uz pavisam lēnu soli, knapi kustoties uz priekšu. Par spītu tveicīgajai pēcpusdienai, redzēju kā Elīnas rokas mazliet trīc, tāpat arī manējās. Airisa centās iet stalti un braši, tomēr pirms atbildes vienalga ievilka dziļu elpu.
-"Man paņēma vēl vienas analīzes. Vēl man ir zāļu kurss."
-"Zāles?" mēs ar Elīnu reizē šokēti pārjautājām.
-"To apmaksā Valde," Airisa piekrītoši pamāja.
Zāles un medicīna kopumā mūsdienās bija kaut kas ekskluzīvs. Neskaitot to, ka zāles bija nenormāli dārgas, tām vajadzēja atļauju, lai iegādātos un tās ražoja ļoti ierobežoti produktu deficīta dēļ. Vielas un augi, un pat mašīnas - viss, no kā ražoja zāles bija uz izsīkšanas robežas.
-"Vai tu biji vienīgā?" Elīna stresaini izmeta.
-"Ar sliktām analīzēm?"
Elīna pamāja.
-"Nē. Denīze teica, ka šogad esam 7, kas ir mazākais cipars pēdējos gados. Tā kā varat uzelpot, ar jums viss ir kārtībā, visas 7 meitenes tika informētas vakar," Airisa mums uzsmaidīja patiesi sirsnīgi un man acīs saskrēja asaras.
Es zināju, cik ļoti draudzenei patīk bērni. Labākas māsu attiecības ar viņas 7 gadus veco mazo māsu Elizabeti nebija iespējams. Manu Dženiju viņa uzskatīja par savējo.
Tomēr es nevarēju arī nepriecāties par Elīnu. Atvieglojumu viņas sejā bija grūti nepamanīt. Bērnus viņa mīlēja ne mazāk par Airisu, un tā kā draudzenei nav ne brāļu, ne māsu, es priecājos, ka ar viņas analīzēm viss ir kārtībā vēl vairāk par manām pašām.
-"Viss nokārtosies, zini," pasmaidīju, no sirds sakot šos vārdus.
-"Es ticu," Airisa klusi novilka un atsmaidīja.
-"Paklau, vai varam nedaudz ātrāk, man vēl ir šis tas darāms," neveikli noteicu, paātrinot soli.
-"Kas tad?" Elīna interesējās.
-"Jāsalasa puķes pļavā," pēdīgi atbildēju, sirdij atkal aptumšojoties.

 Neviena nebija mājās, kad es ierados. Dženija vēl bija skolā, zīmēšanas pulciņā.
Es atstāju lapiņu uz virtuves galda ar tekstu "Devos uz pļavu salasīt puķes. Būšu uz 7. Emīlija."
Nezinu, cik ticami tas izklausījās, taču man nebija laika par to spriedelēt. Bija jau bez ceturkšņa 3, tātad es noteikti nokavēšu norunāto laiku pus 4.
Man nebija laika pat apseglot Hondu. Es pārmetu lielo grozu pāri vienam plecam, uzkāpu ķēvei mugurā un, pat nepārvelkot skolas formu, devos uz upes pusi.
Pa pilsētu es rikšoju cik vien ātri spēju, nepievēršot uzmanību. Taču kolīdz pēdējā māja bija aiz muguras, es sāku auļot.
Ņemot vērā karsto sauli, es izbaudīju maigo vēju, tomēr man bija žēl Hondas.
Bija ne tikai grūti skriet pa akmeņaino upes krastu, bet karstumā ķēvei bija grūti jāt tik ātri, cik man vajadzēja.
Ļāvu viņai ik pa brīdim pāriet vieglākā riksītī un padzerties upes ūdeni, tādā veidā palielinot jau iekavēto laiku.
Visu ceļu es sev galvā atgādināju, cik muļķīgi pašlaik rīkojos. Pirmkārt, ja nu viņš nemaz neatnāk? Otrkārt, ja nu viņš atnāk? Un treškārt, ja nu tās ir lamatas un tur būs vesela vīriešu armija, un es kā naiva muļķe ierados pavisam viena un neaizsargāta?
Kad es pēc saules jau varēju pateikt, ka ir jau pus 4, biju gatava griezties atpakaļ. Ja jau es nepaspēju, tā droši vien bija zīme, ka nevajag. Tomēr es neapgriezos, nezinu kāpēc. Ziņkārība uzveica apdomīgumu un es turpināju ceļu.
-"Vēl nedaudz," skubināju zirdziņu, turēdamās pie brūnajām krēpēm. Tagad jau pavisam noteikti bija pāris minūtes pāri četriem un es nodomāju, ka varbūt vispār esmu piemānīta un nekāds ozols upes krastā nemaz neeksi.._ nē, tur nu tas bija.
Milzīgs.
Tūlīt kā mēs izrikšojām no līkuma, pāris pēdu tālāk bija ozols apmēram četrstāvu ēkas augstumā un vairāku metru platumā.
Mute automātiski pavērās. Nekad nebiju redzējusi neko tik lielu!
Lēnām nokāpu no Hondas un noliku groziņu zemē. Ķēve uzreiz līdz ceļiem ielīda ūdenī un sāka malkot ūdeni.
Es paliku stāvam.
Te neviena nebija.
Pat ne mazāko pēdu, kas liecinātu, ka te ir bijis kāds cilvēks vai cits zirgs.
Piepeši es iedomājos - ja nu tas bija tikai sapnis? Ja nu es vakar nemaz nekur nebiju bijusi un nekādu vīriešu kārtas pārstāvi nebiju satikusi?
Saule bija spoža, es varētu būt bijusi pārkarsusi, nokritusi no zirga un sasitusi galva, un pati to nemaz neatcerējusies.
Es apsēdos uz palielāka akmeņa un centos elpot dziļi un atjaunināt normālu sirds ritmu.
Jā.. neviens laikam nenāks. Es būšu kā muļķe atšāvusies šurp, lai viena pati te pa.._
-"EU!" manas domas pārtrauca balss, nu jau pazīstama.
Es neviļus iespiedzos un pietrausos kājās. Vairākas reizes apmetusies apkārt sapratu, ka neviena nav. Bet .._
-"Te augšā!" balsī sadzirdēju smieklus un pati paskatījos augšup. Tur, no ozola lapu mudžekļa pašas galotnes man kāds māja.
Olivers.