BĒGUMS

4.

Mēs iegājām beķerejā, kura šodien šķita īpaši piepildīta.Noskatījušas glīta izskata medus kūku, mēs iestājāmies rindā tieši tajā brīdī, kad turpat pie ziņojuma dēļa tika pielikta paziņojuma lapiņa - tika izsludināta komandantstunda.

Pūli pāršalca murdoņa.

***
-"Dženij, aizej paspēlēties!" māte apsauca manu mazo māsu, kas skraidīja mums apkārt un tēloja laumiņu. Ģimenes draudzene Patrīcija šo laiku bija pieskatījusi Dženiju un kopā ar mums piekrita ieēst kūku.
-"Tikai tad, ja Emīlija nāks ar mani!" viņa smalkā balstiņā iesaucās un pēc mātes skatieniem nopratu, ka izvēles man nav.
Kopā ar Dženiju aizgāju uz mūsu kopīgo istabu, kuras viena puse bija klasiska un vienkārša, bet otra - pārbāzta ar rotaļlietām.
-"Kad mēs ēdīsim kūku?" viņa iesēdās savā gultā un sapūta mazos vaidziņus, tādā veidā līdzinādamies piemīlīgam kāmītim. Viņai nesanāca būt dusmīgai. Dženija pati par sevi izskatījās draudzīga un laipna. Meitenītei vēl bija bērnības apaļīgums, taču viņa jau sāka stiepties. Blondās cirtas skaistās lokās krita gar vienmēr smaidīgo sejiņu un lielās ačeles līdzinājās saules apspīdētam okeānam - izteikti gaiši zilas.
-"Cik ļoti tu to kūku gribi?" pietupos viņai blakus un saņēmu viņas rociņas savējās.
-"Ļoooti," viņa novilka, slikti izrunādama burtu "ļ" un īpaši nostiepdama "o".
-"Tad sarunāsim tā - pasēdi šeit un parunājies ar Mereditas kundzi ," norādīju uz viņas lielo plīša lelli ," un es jums abām pa kluso atnesīšu kādu gabaliņu!"
Dženija paklausīgi paķēra savu lelli un abas ierāpās gultā, piekaļot gaidošu skatienu man.
-"Paliec te," nočukstēju un viņa pamāja ar galvu.
Klusi izgāju no mūsu istabas un virzījos uz virtuves pusi. Jau no šejienes dzirdēju abu sieviešu satrauktās balsis. Tātad milzīgajai murdoņai beķerejā bija kāda nozīme - komandantstundu neliktu tāpat vien. Protams, nevienai no mums nebija iemesla staigāt pa pilsētu nakts vidū, taču tagad mājās visiem zem 18 bija jābūt jau 7, bet pārējiem - 8.
-"Neuzdrīksties, Patrīcij!" tā bija Luīze. Viņa izklausījās diez gan uzvilkta.
Es zvēru, ka negribēju noklausīties, tā es nebiju darījusi nekad, taču..
-"Tev viņai ir jāpastāsta! Viņai ir tiesības!" Patrīcija bija gandrīz vai izbijusies.
-"Viņai ir tiesības dzīvot drošībā! Tu zini, ko nozīmē komandantstunda!" Luīzes šņācienam sekoja klusums, it kā Patrīcija kaut ko pārdomātu ,"par to zinu tikai es, mēra kundze un tu. Un tu droši vien nojaut, ka esam dzīvas tikai tāpēc, ka līdz šim esam bijušas klusas kā kaps. Lai tas tā arī paliek!"
Jutos apjukusi. Mēs nemēdzām melot vai kaut ko noklusēt, kur nu vēl noklausīties, ko pašlaik darīju es.. tomēr ko nozīmēja šī saruna? Vai man vajadzētu tagad iejaukties un pieprasīt paskaidrojumus?
Pēkšņi izdzirdējusi soļus, klusiem, bet ašiem soļiem aizslīdēju atpakaļ uz savu istabu.
-"Es aizmirsu pajautāt, cik lielu gabaliņu tu vēlēsies?" saraustītā balsī jautāju Dženijai, kad viņa neizpratnē uz manis palūkojās.
Viņa nepaguva atbildēt, kad istabas durvis atvēra mūsu mātes.