BĒGUMS

22.

  -"Kur tu biji?" Patrīcija vēlreiz atkārtoja, paaugstinot balsi.

  -"Nekliedz," saviebos ,"ļauj atelpoties!"

  Es biju tiešām piekususi. Vēl, es nepratu melot tik labi, lai tagad izdomātu kaut ko ticamu. Ko es varēju atkal darīt mežā? Atkal..

  Atkal bija atbilde.

-"Kad es lasīju vizbuļus, es pazaudēju.." dziļi elpoju , lai vilcinātu laiku.

-"Ko tu pazaudēji?" Patrīcija jautāja, tomēr vairs neizklausījās tik dusmīga.

-"Aproci, ko man uzdāvināja Airisa," noskaldīju.

-"Tu jāji atpakaļ mežā tikai aproces dēļ?" sievietei, šķita, bija aizdomas, ka tā varētu nebūt patiesība.

-"Jā," atbildēju ,"tā simbolizēja mūsu draudzību." Man nekad mūžā Airisa nebija dāvinājusi neko tādu.

-"Tas, protams, ir ļoti jauki," pamanīju, kā viņas saspringušie pleci atslābst , "bet, ja kādreiz vēl kaut kas tāds notiek, pabrīdi Luīzi vai mani, labi?"

  Kaut kas nebija kārtībā. Viņa nebija uztraukusies tikai tāpēc , ka es biju aizdevusies prom bez ziņas. Kāpēc.. kāpēc viņa tik ļoti sabijās nevis kur es biju, bet kāpēc es tur biju. Vai ir iespējams, ka viņa zina, kas atrodas vairāku stundu garā ceļā, jājot ar zirgu? 

  Daļa manis teica, ka nekas tāds nav iespējams, tomēr es atkal un atkal atminējos to sarunu , kuru netīšām noklausījos. Kaut ko viņa un Luīze tomēr slēpa.

-"Tomēr es neatradu," teicu ,"rīt došos atkal."'

  Patrīcijas sejā iemetās slikti slēpts izbīlis. Pieķerta.

-"Nedomāju vis. Kas pazaudēts, pazaudēts. Kā gan tu vispār varēji iedomāties, ka atradīsi savu aproci mežā?" sieviete it kā iesmējās. Ja es pati nebūtu sākusi melot, nekad nebūtu pamanījusi, ka tagad melo viņa. Kāpēc viņa melo? 

-"Labi, es nu došos mājup," pasmaidīju.

-"Emīlija, tu vairs nedosies uz mežu! Vizbuļi aug arī tuvāk, tie noteikti neaug upes krastā," tagad sieviete izklausījās nevis nobijusies, bet biedējoši. 

-"Gar upi ir vieglāk jāt," aizstāvējos. "Tā aproce man ir tiešām svarīga."

-"Un man ir svarīga tava dzīvība!" viņa iesaucās.

  Klusums.

  Klusums.

  Patrīcija iepleta acis. Šķita, ka viņa pēdējā brīdī notur roku, lai nepieliktu to priekšā mutei.

  Ak Dievs! Viņa zināja!

  Patrīcija zināja!

  Sievietes ķermeni pārņēma ļoti slikti slēpts satraukums. Manu tāpat, tomēr es centos naivi iesmieties un neizrādīt savu šoku.

  -"Nav jau gluži tā, ka zaķi vai brieži mani gribētu apēst," jautrā balsī teicu.

  Patrīcija mazdrusciņ atslāba. Tātad domāja, ka es nesapratu.

  Pie velna, kāpēc un kopš kura laika viņa zina? Ja viņa zina, tad kas vēl..?

  Prātā ataust noklausītā saruna. "Par to zinam tikai mēs un mēra kundze," Luīze bija teikusi. Vai tas nozīmē, ka mana māte arī to zināja? Un mēra kundze? Tādā gadījumā, kāpēc vēl nekas nebija mainījies? 

  Sirdī cerēju, ka esmu pārsteigusies ar secinājumiem. Varbūt šis viss bija tikai mana izdoma.

-"Un tomēr, neej viena tik dziļi mežā," Patrīcija man pasmaidīja un, neko vairāk nesakot, iegriezās savā mājas pagalmā.

  Es lēnā riksītī turpināju ceļu mājup. Ieraugot Luīzi, manā prātā bija tikai viens jautājums. Vai viņas tiešām zina?