BĒGUMS

18.

-"Tu runāsi vai nerunāsi?" Kails bija sadusmots. Viņa tumšās acis pilnīgi zvēroja.
-"Emīlij?" Olivers jau kuro reizi centās pievērst manu uzmanību.
  Mēs bijām apsēdušies turpat pie upes uz lielajām ozola saknēm. Jau kādu laiciņu klausījos abu puišu monologā un manis nopelšanā par nesadarbošanos, kamēr pati klusībā cerēju, ka laiks paskries ātrāk un viņiem būs svarīgāk ievērot noteikumus nekā mani nogalināt.
-"Kāpēc tu esi tik spītīga?" Kails jautāja un sasita plaukstas. Viņš bija ārkārtīgi nepacietīga būtne.
-"Es esmu tikpat spītīga , cik jūs laipni," nenocietos sarkastiski atcirst.
-"Mēs esam laipni," Olivers aizstāvējās.
-"Tikpat laipni , cik es vīrišķīga," turpināju sarkasmu.
-"Tu, dzejniece," Kails piecēlās kājās ," vai mēs tiešām nevaram vienkārši sadarboties?"
-"Es jums neuzticos."
-"Tas ir pašsaprotami, mēs arī tev vēl ne," Olivers teica, kamēr Kails pārgrieza acis. "Atzīstu, ka pie šīs situācijas esmu vainīgs es . Pārlauzu norunu. Vai es , lūdzu, varētu to labot?"
-"Nedomāju," steigšus atbildēju, tomēr iekšēji lūdzos kaut viņš to darītu.
-"Skaidrs, ka sievietes nedomā!" Kails nevilcinājās aizskart. Es neņēmu vērā. Kamēr viņš man nedara pāri, viss ir labi.
  Jau tas vien, ka viņi abi stāv man acu priekšā pierādīja to, ka Valde visu mūžu ir man melojusi. Ne tikai man , bet visai pilsētai. Visa vēsture ir meli. Visa mūsu pasaules uztvere ir dažu cilvēku radīta, nepatiesa ilūzija. Es gribēju zināt patiesību, bet es biju arī pārāk nobijusies. Lai gan man joprojām bija nežēlīgi bail no Olivera, vēl jo vairāk no Kaila, vēl jo vēl jo vairāk no tā, kas notiks tālāk.. mums vajadzēja sadarboties. Ja vien viņi tik izmisīgi mani pēdējo pusstundu nebūtu lūgušies, es jau būtu sen aizmukusi.. nu mēģinājusi. Tomēr kaut kas viņu vārdos mani aizturēja. "Patiesība," viņi bija teikuši ,"mums tās nav un tā ir jādabū."
Tātad - vai nu es esmu naiva muļķe , vai arī prātīga sieviete, kas spēj pārkāpt sev pāri augstāka mērķa labad .
-"Nevajag domāt, vajag ņemt vērā faktus, " Olivers piekodināja. "Klausies, Valde ir melojusi tev, visai tavai pilsētai tāpat kā mums un mūsu pilsētai. Mēs viens otram neesam melojuši.." puisis teica un es saraucu pieri ,"tas, kā Kails te nokļuva bija tīra patiesība."
-"Pieņemsim," nomurmināju.
-"Tātad, dosim viens otram iespēju, labi?"
-"Man ir ideja !" Kails iesaucās. Jau to izdzirdot, man pārksrēja tirpiņas.
-"Es vēl nepiekritu.." aizkaitināti novilku.
  Puisis paspēra soli uz manu pusi aizrauts ar to, ko tikko izdomājis, un es automātiski sarāvos.
-"Tavas acis jau atbildēja." Viņš noskaldīja un veltīja man nelāgu skatienu.
  Varbūt labāk nestrīdēsimies, nodomāju.
-"Tu netici mums," puisis sāka ,"mēs neticam tev. Tad kāpēc lai mēs viens otram nepierādītu uzticību?"
  Šis izklausījās pēc nepatikšanām. Kaut gan šī visa situācija bija liela bedre, kuru mēs rakām arvien dziļāk un dziļāk..
-"Grāmata.." Olivers klusi nočukstēja, noķēris Kaila domu.
-"O nē!" iesaucos, saprotot, ko tas nozīmē.
  Viena vienīga vēstures grāmata. Ja tāda ir mums, tāda ir arī viņiem. Skolā. Drošībā. Aiz slēģiem. Sargāta kā acu raugs. Lai es to mēģinātu zagt? Man pat riebjas domāt par vārdu "zagšana".
-"O jā!" satraukti iesaucās Kails un es vēlreiz nodrebinājos.

Atvainojos, ka tik īsa daļa. Pašlaik esmu Serbijā, internacionālā festivālā ar savu deju kolektīvu, esmu nogurusi kā velns un ir pus 3 naktī , un es cenšos uzrakstīt ko lasāmu , reizē paspēt izgulēties. Cerams, ka patika! :)