BĒGUMS

25.

   Pirmo šoku nomainīja patīkama atskārsme, ka jautājums bija pietiekami neprecīzs, lai es varētu atbildēt ar "JĀ" un Mēra kundzei nebūtu nekādu aizdomu.

  Protams, ka arī pirms Kaila un Olivera es biju redzējusi vīrieti, tāpat kā visas pēdējā skolas gada meitenes un tās, kas jau sen pabeigušas skolu. Attēls vēstures grāmatā bija pieejams visām , kas sasniegušas pilngadību vai mācās 12.klasē. Tāpēc, es varēju atbildēt ar "JĀ", atviegloti nopūtos.

  -"Jā," bezemocionāli atbildēju.

  -"Paskaidro," Mēra kundze turpināja, kamēr Denīze jau sāka ņemt nost vadus man no galvas un ķermeņa.

  -"Vēstures enciklopēdijā. Tur ir briesmīgs attēls," centos izklausīties maza, bailīga un nevainīga, kaut gan saruna mani padarīja aizkaitinātu. 

  -"Ak, protams, diemžēl, ar vēsturi mums ir jāiepazīstas, lai mēs neatkārtotu savu senču kļūdas," sieviete gandrīz pasmējās, tomēr vairāk izklausījās pēc aizsmakuša zirga, kas mēģina zviegt.

  Aizbīdīju no prāta visas replikas, ko es būtu varējusi pateikt. Mēs pieklājīgi atvadījāmies un es biju brīva. Denīze mani pavadīja līdz durvīm, atgādinot, ka pēc mēneša man būs nākamā Testu daļa. Lieliski. Neviens man joprojām nav paskaidrojis, kāpēc mani Testi ir tik ātri.

  Tā kā es jau tagad biju brīva un Testu dēļ drīkstēju neiet uz skolu, un bija tikai 10 no rīta, es izdomāju atsvaidzināt savas pavāra prasmes. Kad biju mazāka, mēs bieži ar māti un Dženiju kaut ko kopā gatavojām. Mēs tā darām arī tagad, tikai nu jau daudz daudz retāk, jo man bieži ir jādodas uz mežu pie Olivera un Kaila, kā arī pēdējā skolas gadā mums ir diez gan liela mācību slodze.

  Uztaisot milzīgu nekārtību virtuvē, pēc apmēram pusotras stundas uz galda vidus smaržīga kūpēja rabarberu un ābolu plātsmaizes. Tā bija Dženijas mīļākā un es zināju, ka jau pie mājas pagalma sētas māsa to sajutīs un pārlaimīga skries iekšā istabā. Iedomājoties to skatu es iesmējos.

  Kamēr es centos pēc iespējas ātrāk savākt nekārtību, prātu aptumšoja dažādas lietas . Es iedomājos, kas notiktu ar mūsu  pilsētām, ja mēs visiem atklātu taisnību? Īstenībā mēs jau īsti nezinam taisnību, tomēr tas, ko esam mācīti, pavisam noteikti ir tālu no tās. Bet visvairāk mani interesēja tieši divi jautājumi - kas šo gadsimtus ilgo afēru ir sarīkojis un kāpēc tas viss? Un kas notiks, kad vairākus gadsimtus ilgais uzskats par šo idilli visiem atklāsies , ka nemaz nav patiess?

  Mazliet notrīcēju.

  Es nogriezu dažus kūkas gabaliņus un uzmanīgi saliku kartona kastītē, kurā izdūru caurumus - pietiekami mazus, lai ātri nezustu siltums, bet tik lielus, lai karstums normāli iztvaiko un manas maizītes nekondensējas un nepaliek mitras un negaršīgas. Sataisīju termosā tēju un kā vienmēr paņēmu līdzi 3 stikla krūzītes. Vienai no tām bija nolauzta osiņa, jo pirmo reizi, kad Olivers dzēra manis atnesto tēju, Kails draugam to izsita ārā no rokām . Toreiz Olivers applaucēja roku, tāpēc Kails tā vairs nedara. Es zināju, ka Kails nedzers tēju, tomēr katru reizi cerības pēc , ka viņš tomēr pārdomās, es ņēmu krūzītes, salvetes un uzkožamo trijiem cilvēkiem.

  Kamēr es sakārtoju ne tikai virtuvi, bet visu pārējo māju, bija jau pienācis laiks doties. Mājās joprojām neviena nebija, tāpēc es netraucēti varēju uzsēsties Hondai mugurā un doties uz upi.

  Kopš tās reizes, kad satiku Patrīciju, jājot no upes, esmu mainījusi maršrutu. Tas sanāk aptuveni 10 minūtes ilgāk, jo ir jādodas ne tikai apkārt viņas mājai, bet pusei pilsētas, tomēr es ietaupo daudz laika, kuru viņa labprāt būtu pavadījusi lasot man lekcijas. Es joprojām neesmu izskaitļojusi, vai viņa zina vai nezina par vīriešiem. Kaut ko māte un Patrīcija zināja, tas bija vairāk kā skaidrs, taču es nevēlējos kļūt paranoiska. Vajadzēja laiku un stratēģiju.

  Laiks dodoties uz šejieni vienmēr paskrēja ātri. Katru reizi.

  Kad es ierados, viņi jau bija klāt. Katru reizi. Gandrīz.

  -"Čau," pasmaidīju, nokāpjot no nemierīgās Hondas. Tāta viņa bija vienmēr, kad mēs netikāmies vairāk kā 1 dienu, respektīvi liedzot viņai iespēju satikt Berliju. Tagad mēs atstājām zirgus tepat. 

  -"Sveika," Olivers sveicināja. Viņi piecēlās no ozola saknēm un nāca uz manu pusi. Kails izskatījās . . izbrīnīts?

  -"Kas ir?" saraucu uzacis. Viņš skenēja manu seju un uz brīdi es pametu skatu atpakaļ, domādama, ka man aiz muguras kāds ir , bet nē - viņš skatījās uz manis. 

  -"Tu esi skaista," Kails klusu noteica. Mēs ar Oliveru reizē pacēlām uzacis debesīs. Ko viņš tikko pateica?

  It kā tikko sapratis, ko viņš ir izdarījis, Kails sapurināja galvu un viņa skatiens atguva ierasto skepsi un riebuma pieskaņu. Es viņam īsti nepatiku, tas bija vairāk kā skaidrs, tomēr viņš bija gatavs sadarboties. 

  -"Piedod, vienkārši pirmo reizi redzu tevi ar sasietiem matiem. Izcelta seja un .. nu.. jūs sapratāt," puisis taisnojās.

  -"Tik tiešām Emīlij, tev piestāv neaizsegta seja," Olivers piekrita.

  -"Es neteicu, ka piestāv, bet savādāk izskatās," Kails negribēja atzīt, ka tikko man izteica komplimentu.

  -"Beidz, Kail, atzīsti, ka paliki mēms un uz brīdi paskatījies uz Emīliju bez sava galvā iekaltā naida," Olviers ķircināja draugu. 

  Mani mulsināja, ka runa iet par mani, bet es izbaudīju, kad Olivers ar Kailu strīdējās. Tie vienmēr bija mazi, jauki un smieklīgi kašķi, kas nebija domāti nopietni, bet dažreiz viņi sāka dunkāt viens otru, un dunkas vienmēr pārvērtās lielos lāča apskāvienos. Tādos brīžos viņi izskatījās jautri un mīļi, kā brāļi, un nebūt ne ļauni. Vienreiz abi tā aizrāvās sacenšoties, kurš kuru var stiprāk saspiest, ka Oliveram iešāvās galvā doma - pārbaudīt to ar mani, lai es tiesāju. Ne mirkli nedomādams viņš man no aizmugures apņēma vidukli, un es automātiski sāku kliegt un sparoties. Es tik pamatīgu nobijos no straujās kustību virziena maiņas, tāpat arī Olivers un Kails. Tā bija vienīgā reize, kad kāds no viņiem man pieskārās un es esmu par to pateicīga. Olivers man atvainojās reizes simts, tomēr es priecājos, ka tas bija viņš, kurš mani "saspieda-apskāva", nevis Kails. Tas būtu bijis traģiski.

  -"Tu tūliņ būsi mēms, sīkaļa," Kails smējās.

  Kails bija dažas dienas vecāks un pāris centimetrus garāks par Oliveru. Lai gan "sīkaļa" vienmēr bija domāts kā joks, puisis tik tiešām izskatījās pieaugušāks par draugu. Es teiktu, ka viņš ir līdzīgāks vīrieša attēlam vēstures enciklopēdijā nekā desmit Oliveri kopā.

  Kamēr viņi strīdējās un šļakstījā iebriduši upē, es izklāju viņu paņemto segu un uzliku tēju ar plātsmaizītēm.

  -"Man jums kaut kas jāpastāsta," es noteicu.

  Abi atnāca un ieņēma vietas uz pleda. Mēs ar Oliveru ielējām tēju, un, kamēr puisis ēda, es abiem stāstīju šodienas piedzīvojumus. Viņi piekrita, ka tas ir ļot dīvaini. Kails iepriekš bija izteicis minējumu, ka varbūt, ja mēs pārāk bieži tiksimies, mūs sāks novērot un izsekot - tad mēs sākām tikties neregulāri - izlaižot dienu vai divas, dažreiz trīs, kā kuru reizi.

  -"Tu varētu mēģināt uzzināt, kas notika pārējo Testos," Olivers teica.

  -"Par Testiem nedrīkst runāt, tu taču zini," Kails atbildēja ar pilnu muti ,"padod salveti!"

  Pagaidi, ko?? Kāpēc Kailam bija pilna mute, netīra arī un rokā vēl tējas krūze?

  Kaut kas šodien pavisam nebija kārtībā. Vispār šī visa diena bija aplama. 

  -