BĒGUMS

11.

    -"Un ko, pie velna, lai es tagad ar tevi daru?" viņš jautāja.
-"Neko," automātiski iesaucos. Vai tad viņš neapgalvoja, ka man pāri nedarīs?
-"Man ir tik daudz jautājumu!" viņš saņēma galvu rokās un pietupās, vairāk sakot to sev nekā man.
Piepeši es atjēdzos.
-"Man jāiet!" piecēlos kājās, ceļi ļodzījās, viss ķermenis smeldza un bija grūti nofokusēt skatienu.
Piecēlās arī viņš.
-"Uz kurieni?"
Es nedrīkstēju teikt, protams.
Galva dunēja un domas vārījās. Ko lai es saku mātēm? Kur lai es tagad salasu puķes? Un kur es vispār tagad atrodos?
-"Prom!"
-"Tu nevari tā vienkārši parādīties, sagraut visu, kas man ir mācīts, un tad pazust.." viņa balsī bija skumjš nosodījums un neticība. Noklusēju, ka domāju tieši to pašu. Ko lai es tagad daru ar to, ka zinu, ka vīrieši, nu vismaz viens tiešām, tomēr eksistē?
Nepaspēju pat izdomāt atbildi, kad sadzirdējām zaru krakšķoņu un sprauslas. No krūmiem izlīda Honda un pierikšoja pie manis. Melnais zirgs apstājās pie vīrieša.
-"Sveika," klusi nočukstēju, paglaudot ķēvītes pieri ,"nodevēja."
Honda vēlreiz nosprauslāja un ar purniņu iebukņīja man vēderā, it kā atvainodamās.
Pamanīju, ka viņš arī glauda savu zirgu.. maigi un mīļi, teju izskatīdamies nekaitīgs un cilvēcisks.. aizraidīju tādas domas. Vīrieši bija ļauni. Viņiem bija tādiem jābūt. Bet kāpēc viens tāds tagad stāv manā priekšā? Vai tad viņi nebija pagalam?
-"Rīt!" viņš pēkšņi iesaucās.
-"Ko?"
-"Mums vajag satikties rīt."
Doma nebija peļama..
Nē, nē, es nedrīkstēju tā domāt, tas bija pagalam aplami. Protams, es nedrīkstēju satikties ar vīrieti! Man vajadzētu viņu atslēgt un nogalināt, jo tieši to viņš droši vien gribēja izdarīt ar mani.
-"Es pat nezinu, kā es šeit nokļuvu," lēni novilku.
Tik tiešām, mājupceļš noteikti būs kā labirints. Es zināju tikai aptuvenu virzienu.
-"Vai tu zini, kur atrodas upe?" viņš jautāja.
Pamāju ar galvu. Upe tecēja cauri visai pilsētai.
-"Nāc pa krastu uz šo virzienu. Vienā vietā ir milzīgs ozols. Es tur vienreiz netīšām nonācu, tas ir aptuveni pusotras stundas attālumā no pilsētas, jājot ar Berliju," viņš skaidroja. Nopratu, ka Berlijs ir melnais zirgs. Tātad arī viņam ir pilsēta.
-"Es nezinu," nočukstēju. Tas bija galīgi nepareizi. Es nedrīkstēju pieļaut vēlreiz ar viņu tikties. Vislabāk viņu vajadzētu nogalināt tagad. Bet man nav ne jausmas kā to izdarīt. Es neesmu mācīta slepkavot.
-"Nemelo, es tavās acīs varu nolasīt tūkstošiem jautājumus. Atbildes pret atbildēm. Rīt. Skola beidzas 2, tātad pus četros esi pie ozola," viņš stingri noteica.
Man nepatika sakritība, ka arī man skola beidzas 2.
-"Labi?" viņš pārjautāja.
Es neatbildēju, iekšēji strīdoties pati ar sevi.
Brīdi uzgaidījis, viņš klusējot uzkāpa seglos Berlijam.
-"Olivers, starp citu," vīrietis sacīja.
-"Emīlija," atbildēju, nespējot noturēt aiz zobiem iedaudzināto pieklājību.
-"Uz tikšanos, es ceru," Olivers noteica un abi ar Berliju nozuda , atstājot mani vienu ar Hondu, it kā nupat nebūtu satricinājis visu manu pasauli.