BĒGUMS

2.

Uzreiz aiz durvīm bija tikai rakstāmgalds, liels skapis ar dokumentiem un dīvāns.
-"Vārds, skaitlis," māsiņa jautājoši mani uzlūkoja.
-"Emīlija 13," nomurmināju.
Man nekad nebija patikuši skaitļi. Es zināju, ka mēs pilsētā nebijām tik daudzas, lai būtu vajadzīgi uzvārdi, kādus atpazīstamībai lietoja senā pagātnē, taču skaitļi tāpat bija derdzīgi. Mūsu bija tikai pāris simti, varbūt kādi 4 vai 4 ar pusi un pilnīgi katrai bija atšķirīgs vārds. Skaitlis apzīmēja ģimenes piederību.
-"13? Vai mazā Dženija arī nebija 13.? Viņa šogad sāka iet skolā, vai ne?" māsiņa pasmaidīja.
-"Jā, "atbildēju uz abiem jautājumiem.
Manas mātes Testi bija bijuši ļoti slikti, viņai bija neauglīga, bet kā par laimi, tajā laikā visas pārējās bija tik auglīgas, ka viņa tika ne tikai pie manis, bet vēl pēc pāris gadu stāvēšanas rindā pie vēl vienas ģimenes locekles - Dženijas. Viņai ir 7.
Tagad mēs dzīvojam trijatā un visas piederam vienai ģimenei - 13.
-"Emīlij, ej lūdzu iekšā, tavai mātei pa to laiku būs jāaizpilda dažas lapas par tevi," viņa norādīja uz tālākajām durvīm.
Luīze man uzsmaidīja un es negribīgi ieslīdēju norādītajās durvīs, kurās atklājās gandrīz identiska istaba iepriekšējai.
-"Sveiki!" pie galda sēdošā sieviete mani uzrunāja. 
-"Labdien," atņēmu.
Kabinets bija mājīgs, taču es uz galda pamanīju adatas un man pārskrēja šermuļi.
-"Sēdies, lūdzu."
Nevilcinoties, es tā arī izdarīju, reizē nemanāmi noslaukot sasvīdušās plaukstas gar kleitas malu.
-"Nesaprotu, kāpēc jūs visas vienmēr esat tik uztraukušās!" ārste iesmējās dārdošos smieklos.
Katrai sievietei, kad viņai tuvojās 18 gadu, vajadzēja iziet Testu. To mērķis bija noteikt sieviešu auglību, ģenētiku, raksturu un to, vai ķermenis varēs sekmīgi iznēsāt pilnvērtīgu pēcnācēju. Ja Testu rezultāts bija optimāls, 18 gadu vecumā tika veikta operācija, kas ļauj ieņemt bērnu. Ja Testu rezultāts bija slikts, tad sieviete stājās rindā un gaidīja, līdz viņai bērnu iznēsāja kāda cita un tad nodeva pilnā aizbildniecībā.
Neviens to skaļi neteica, bet slikti Testi bija teju vai kauns. Tāpēc uz manu ģimeni, uz 13., visas skatījās skaudīgi, jo manai neauglīgajai mātei bija veselas 2 meitas.
-"Kā tevi sauc?"
-"Emīlija," nedaudz bikli iesaucos, tad piebildu :"13."
-"Lieliski, Emīlij, tagad es noņemšu tev pilīti asiņu un tad mēs uzņemsim vienu fotogrāfiju." 
Atkal pamāju ar galvu.
Man , protams, nebija bail no sāpēm.. vienīgi - man nepatika asinis un jau mirklī, kad viņa tās pieminēja, man sametās slikti.
-"Nerausties!" ārste centās saglabāt smaidu, tomēr sejas muskuļi notrīcēja, kad es kārtējo reizi noraustīju roku - prom no adatas.
Kad adata uzplēsa pirksta ādu, es asi ievilku elpu.
-" Nu re, nav tik traki!"sieviete smaidīja.
Žilbinoši balts smaids bija pēdējais, kas pazibēja manā acu priekšā, pirms es smagi atsitos pret grīdu un viss palika tumšs.