BĒGUMS

17.

-"Kail, nomierinies!'' neskaidri dzirdēju dobju balsi. Tā noteikti nepiederēja sievietei.

  VĪRIETIS!!!! KĀPĒC ES DZIRDĒJU VĪRIEŠA BALSI!

-"Tu esi jucis, Oliver?" vēl viena balss, noteikti ne draudzīga, nošņāca.

  Ak, Olivers, tas velna iemiesojums, kura dēļ mana pasaule pirms dažām dienām veica apvērsumu pati pret sevi. Jā, ne velti velns bija vīriešu dzimtas pārstāvis. Kuras gan citas būtnes dēļ es jau otro reizi būtu zaudēju samaņu? Tas briesmonis taču uzvēlās man tieši virsū! Un JAU OTRO REIZI! Manas ribas būtu gatavas liecināt.

  Lēni pavēru plakstiņus un manā priekšā pavērās miglainu koku galotnes. Šķiet mana mošanās pārtrauca kādu sarunu, jo tagad bija iestājies kapa klusums. Kokus pēkšņi aizsedza divas lielas galvas un četras ziņkārīgas acis. Pirms es paspēju pat ievilkt elpu kliedzienam, virs mutes aizšāvās milzīga plauksta.

-"Mierīgāk, viņa nedarīs mums pāri!" zaļās acis pagriezās pret tik samiegtām, dusmīgām un tumšām, ka pat nespēju noteikt to krāsu. 

-" Tā ragana tikai grib aptīt tevi ap pirkstu! Mūs abus!" svešinieks rūca.

  Manas acis bija tik šausmīgi izbolītas, ka šķita - tās tūlīt izripos no dobumiem. Es biju tik nežēlīgi nobijusies, ka nevarēju paelpot. Nepalīdzēja ne plauksta, kura aizsedza teju pusi sejas, ne sāpošās ribas - apžēliņ, cik tas monstrs, kas man uzleca virsū, īsti svēra? 

  -"Viņa nav ragana, es tev jau paskaidroju, ka Emīlija dzīvo gluži vai paralēlā pasaulē," Olivera balss nebija pat vismazākajā mērā satraukta ,"lūdzu, Kail, ļauj taču viņai elpot!"

  Jutu, kā roka ar varu tiek nogrūsta un es dziļi ievilku elpu.. un uzreiz to nožēloju. Tiklīdz kā nekas mani vairs nebija piespiedis pie zemes, es atmuguriski steigšus rāpoju atpakaļ... līdz manu potīti saķēra tā pati nelaipnā roka un pavilka atpakaļ.

-"Nemaz nedomā!" riebuma pārņemtais vīrietis man uzbrēca.

-"Goda vārds, muļķi, es tevi tūlīt atslēgšu, ja neliksi viņai mieru!" Olivers piecēlās, pagrūda savu līdzgājēju un sniedza man roku.. fui. Kā viņš vispār uzdrīkstējās? Man bija slikti. Es gribēju vemt. Un raudāt. 

  Sapratu, ka jau raudu, tikai nezinu, cik ilgi.

 -"Emīlij.." puisis novilka. Es rāpšus atkāpos, līdz mana mugura atsitās pret koku. Skaisti, man vairs nebija kur sprukt. Es te arī nomiršu.

  Tagad es redzēju abus riebekļus pilnā augumā. Viņi bija piecēlušies. Abi puiši man likās, maigi sakot, tik ļoti pretīgi, briesmīgi un nežēlīgi. Es nožēloju gan to dienu, kad pirmo reizi satiku Oliveru, gan arī to, kad satiku viņu otro reizi un vēl labprātīgi (!!!), bet visgaužāk šo te.. 

  Olivers izskatījās gandrīz vai noraizējies. Kāda velna pēc viņš bija atvedis vēl kādu? Viņš taču apsolīja, viņš teica, ka nedarīs man pāri.. Ak, kāda gan es biju muļķe, muļķe, muļķe! KĀ es varēju domāt, kaut cerēt, ka viņš tiešām varētu būt patiess un nekaitīgs?

  Tad bija tas otrs. Jau skatoties vien uz viņu, man pār kauliem pārskrēja skudriņas. Atšķirībā no Olivera kastaņa brūnajiem, otra puiši mati bija kraukļa melni. Uzacis biezas, melnas un nepatikā savilktas tik cieši un tuvu, cik tas bija iespējams. Acis tam bija tikpat nežēlīgas kā visas iepriekšējas darbības. Es viņu negribēju redzēt vairs nekad dzīvē! Spriežot pēc viņa dūrēs savilktajām rokām, šī dzīvīte vairs nebūs gara.

  Vienīgais, ko es vēlējos un cerēju, asarām ātri ritot pār vaigiem, bija - kaut tas ātrāk beigtos..

-"Kail, tu esi idiots!" Olivers uzkliedza biedram. Tad pienāca pie manis un pietupās pretī. Es pievilku ceļus sev klāt un paslēpu galvu zem rokām.

-"Emīlij, lūdzu, piedod, viņš mani izsekoja, tad man nācās atzīties kurp dodos, jo viņš vienkārši neticēja nevienam mana vārdam!" Olivers taisnojās.

  Meli, meli, meli.. lūdzu, beidziet runāt un ātrāk dariet, kas jums jādara! 

-"Varēji jau izdomāt kaut ko labāku par vizbuļu lasīšanu! Vizbuļu vietā tu nāc satikties ar tādu izdzimteni? Kāpēc tas briesmonis vēl ir dzīvs?" acīmredzot Kails indīgi nobrēca.

  Ātri un nesāpīgi, tas ir vienīgais, ko lūdzu.. es aizspiedu ausis un aizžmiedzu acis.

-"Tu esi riebīgs, zini," Olivera balss tagad bija klusa ,"tu nesaproti, ka viņa ir tieši tādā pašā situācijā kā mēs? Es taču tev jau paskaidroju!"

  Es jau gluži neteiktu, ka pašlaik esam vienlīdzīgās situācijās.. tomēr, kāpēc Olivers mani aizstāvēja?

-"Kail, atkāpies, lūdzu, atpakaļ, lai viņa var piecelties!" puisis norādīja.

-"Tu saproti, ka viņa ir jānogalina?" Kails atjautāja.

  Es sapratu, bet , lūdzu, ātrāk. Šķita, ka sirds tūlīt izleks pa muti ārā.

-"Vienīgais, kas šodien mirs, būs tavs naids un riebums, skaidrs? Ja gribi viņu aiztikt, tad sākumā tiec galā ar mani! Viņa ir pārāk svarīga!" 

  Es atvainojos, ko? Vai kāds mani tikko aizstāvēja ar savu dzīvību? Un šis kāds bija vārda vistiešākajā nozīmē kād-s, nevis kād-a. Vīrietis.

-"Emīlija dod atbildes mums, mēs dodam atbildes viņai. Tagad - atkāpies!" Olivers turpināja. 

  Par brīnumu dzirdēju lapu čaboņu. Kails atkāpās.

-''Nāc nu," Olivers mani bez problēmām pieslēja uz kājām. Es necentos pretoties.

  Dziļi ieskatījos puiša olīvkrāsas acīs un centos raidīt pēc iespējas vairāk vilšanās, nosodījuma un naida, cik vien daudz emociju es spēju.

-''Nevajag tā, es tiešām negribēju, lai šādi sanāk," puisis atvainojās.

 Oliveram aiz muguras Kails bija sasprindzis, likās, ka viņš izjūt riebumu no tā vien, ka man pieskaras pat kāds cits. Viņš bija gatavs atkal mesties man virsū.

-"Es vairs nekad negribu tevi redzēt!" caur asarām nočukstēju ,"NEKAD!"

  Atmuguriski sāku atkāpties, kad mani apturēja roka, jau atkal. Šoreiz tā bija Olivera, lai gan maiga un nekādā veidā ne sāpīga, tomēr uzstājīga.

-''Piedod, bet mēs nevaram ļaut tev doties prom.." Olivers it kā atvainodamies teica.

  Kails ar savu "esmu gatavs tevi noķert un nožņaugt jebkurā brīdī" stāju un mīmiku izskatās, ka simtsprocentīgi draugam piekrīt.