BĒGUMS

14.

Tikpat ātri kā parādījies, viņš nozuda turpat starp koši zaļajām lapām.
Sirdspuksti atkal ausīs skaļi dunēja.
Redzēju, kā lapas nomudž zemāk un zemāk, līdz tikai nepilnu 2 metru attālumā manā priekšā kā no zila gaisa parādījās vīrietis. Es iztrūkusies pakāpos dažus soļus atpakaļ.
-"Es zināju, ka tu atnāksi," puisis smaidīja.
Tumši brūnie mati atkal bija savākti astē uz pakauša un es pamanīju, ka īsā vaigu bārda glīti konturē viņa seju. Spožajā saulē vakardienas zaļi brūnās acis atspīdēja un izskatījās pēc salda, spīdīga medus. No zaļā toņa vairs nebija ne miņas.
Man negaršoja medus.
-"Emīlij," viņš lēni izrunāja manu vārdu ar piesardzīgu pieskaņu balsī.
-"Oliver," vēl lēnāk un piesardzīgāk izrunāju es.
-"Ieknieb man!" puisis aši izgrūda un iesmējās.
-"Ko?"
-"Es nespēju noticēt, ka tiešām skatos uz sievieti!" viņš turpināja.
-"Es varētu teikt to pašu," atcirtu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Katra šūniņa šķita vibrējam, jutu kā ķermenis trīc un galva burtiski kūp.
-"Man patīk tavi mati," pavisam negaidīti ieminējās Olivers ,"mēs parasti neaudzējam tos tik garus. Tik gari nemaz neizskatās labi un ir pagalam neērti, bet tavējie ir skaisti," viņš vārdus bēra ātri kā pupas.
-"Ēe.. paldies?" samulsu un aizliku pāris šķipsnas aiz auss. Jutu ka mati ir viscaur slapji un sasvīduši, pielipuši pie pieres, un centos tos neuzkrītoši sabužināt. Sapratusi, cik muļķīgi tas ir, metu tam mieru.
-"Nu jā.." Olivers nokremšļojās un aizgāja aiz ozola stumbra, tad atkal parādījās ar lielu, melnu mugursomu.
-"Ūdeni?" viņš piedāvāja, izņemot mazu ūdens pudelīti. Es ar aizdomām to nopētīju un beigās, pilnībā ignorēdama mežonīgās slāpes, papurināju galvu.
-"Tas nav saindēts," puisis pārgrieza acis, attaisīja pudeli un padzērās pats ,"tiešām negribi?"
Es atkal papurināju galvu.
Kādu brīdi mēs vienkārši vērāmies viens otrās un man arvien no jauna gandrīz aizrāvās elpa. Tam bija tik ļoti grūti noticēt.
Acu kontaktu pārtrauca skaļas šļakatas, un pagriezusies es pamanīju, kā Honda pa upes krastu brien projām.
-"EEEEI!" izsaucos, gatava atkal skriet pakaļ.
-"Viņa droši vien sadzirdējusi Berliju," Olivers skaidroja un es jautājoši viņu uzlūkoju.
-"Es viņu atstāju mazliet tālāk un pats paslēpos augšā," puisis skaidroja ,"ja nu gadījumā tu būtu ieradusies ar baru vai apbruņota."
Rieva starp manām uzacīm iegūlās vēl dziļāka un pār lūpām teju izlauzās spurdziens.
-"Un kas tev liek domāt, ka es neesmu bruņojusies vai kaut kur tepat neslēpjas kāda kliķe, gatava tev uzbrukt?" dumpinieciski jautāju.
-"Kuru tu te centies apmuļķot, sieviete, tu taču trīci pie visām miesām!" viņš burtiski iesmējās.
Centos nedaudz atslābināties, bet likās, ka saspringstu vēl vairāk.
-"Un vai tu pats esi apbruņots?"
Olivers likās garlaikots no tik prasta jautājuma.
-"Visu savu mūžu esmu mācīts, ka sievietes ir bīstamas, savā divkosībā un liekulībā pašiznīcinājušās, pirms tam izraisot 3. Pasaules karu un gandrīz paraujot sev līdzi visu cilvēci.. skaidrs, ka esmu apbruņojies!"

Izdzirdot šos vārdus, es sastingu.Olivers izvalbīja acis.

-"Ārprāts, nomierinies taču. Es esmu bruņots, bet tikai katram gadījumam, nevis tāpēc, lai darītu tev pāri," puisis skaidroja, tad nedaudz pavilka uz augšu kreklu un izvilka nazi, kas bija aizbāzts aiz šortu malas.Spīdīgajam, apmēram 15 centimetrus garajam asmenim atspīdot saulē, es pakāpos pāris drošus soļus atpakaļ.

Puisis lēnām nolika nazi uz zemes un aizspēra dažus metrus tālāk.
-"Tā, tagad abi esam vienlīdzīgi," viņš teica un es nosprauslāju.
Pat visgodīgākajā cīņā aci pret aci man nebūtu nekādu izredžu, viņa muskuļi garantētu man tūlītēju zaudējumu, nebūtu pat jācenšas.
-"Man nav daudz laika," ieminējos, atceroties vakardienu.
-"Man arī ne. Mums ir komandantstunda," Olivers atbildēja.
-"Cikos?"
-"Man 7, pilngadīgajiem 8."
-"Mums tāpat," noteicu un apsēdos uz akmens upes krastā. Viņš arī apsēdās, diez gan tālu no manis, par ko es biju pateicīga.
-"Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu, ar ko sākt!" nopurināju galvu.
-"Tad es sākšu," viņš nopietni teica ,"vai jūsu ir vēl?"
-"Jā."
-"Cik daudz?"
-"Kādi četri simti."
-"Oho, mēs jau pāris gadus stāvam uz trīs simtu robežas," Olivers attrauca.
-"Vai jums skolā stāsta par sievietēm?" ieminējos.
-"Jā, bet tikai ļoti lielos vilcienos. Viens vienīgais attēls ir vēstures grāmatā, kura ir vienā eksemplārā," viņš stāstīja.
-"Mums arī ir viena grāmata ar vienu vīrieša attēlu," nomurmināju.
Tas bija jocīgi. It kā mēs dzīvotu divās paralēlās, pretējās pasaulēs, kas viena otrai ir teju vai blakus, bet ne viens, ne otrs nezina par citas eksistenci. Izņemot mūs.

-"Piemēram, mums ir Testi!" iesaucos ,"tie notiek katru gadu tā gada meitenēm, kurām paliek 18 un to mērķis ir.._" azartiski stāstīju, līdz puisis mani pārtrauca.
-"..izpētīt gēnus, raksturu, auglību un to, vai dzimumšūnas varēs sekmīgi radīt pēcnācējus?" viņš jautāja un es samulsu.
-"Tātad jūs arī iznēsājat bērnus? Vai jums jau bija Testi?"
-"Mums tikai paņēma asinis. Un nē, mēs bērnus neiznēsājam, no Testu atlasītajiem atbilstošākajiem paņem dzimumšūnas, kā jau teicu, un tad pēc kāda laika atved jaundzimušo. Tas notiek laboratorijās. "
-"Pēc apmēram 9 mēnešiem?" pārjautāju.
-"Kā kuru reizi."
-"Un ar ko jūs barojat jaundzimušos?" jautāju, jo neizskatījās, ka viņam zem krekla būtu sieviešu krūtis, pilnas ar pienu priekš bērna.
-"Valde nodrošina bērnu ar visu nepieciešamo."
-"Skaidrs. Tātad tagad mēs zinām, ka abas mūsu pasaulītes atrodas zem vieniem un tiem pašiem cilvēkiem," ļoti skeptiski novilku.

* * *

-"Par ko domā?" dobjā balss pārtrauca klusumu, kurš, lasot puķes, jo tieši tām taču es gāju pakaļ pēc mātes domām, bija ieildzis.
Sarunas nevedās. Lai gan bija neiespējami daudz jautājumu un joprojām nevienas atbildes. Es nekad biju bijusi no kautrīgajām, tomēr tas vien, ka es pašlaik atrados pļavā ar apjukušu, galvenais dzīvu vīriešu kārtas pārstāvi, nemitīgi jūtot viņa dzelžaino un ziņkārīgo skatienu duramies mugurā, bija pārāk daudz manām smadzenēm, lai es varētu ietērpt vārdos zibens šautrām līdzīgās domas. Arī viņam, šķiet, bija tāpat.
-"Par visu,"attraucu, ielikdama pamatīgu puķu pušķīti grozā, kurš bija teju jau pilns.
-"Pastāsti man arī," Olivers mudināja, arī pienākdams pie groza un ielikdams tur divreiz lielāku vizbuļu sauju.
-"Ko tieši?"
-"Par savu pasauli, dzīvi."
-"Paklau, nav nemaz tik viegli tā vienkārši ar tevi runāt. Mani nepamet sajūta, ka es esmu sasitusi galvu un man rādās, jo pēc idejas jums nevajadzētu eksistēt!" iesaucos.
Netālu esošie zirgi pašāva galvas uz mūsu pusi, sadzirdējuši skaļo toni, kurš pāršķēla klusumu.
-"Ja tu neatceries, tad pēc manas idejas," viņš teica, uzsverot vārdu 'manas', "eksistēt nevajadzētu jums, sievietēm."
-"Bet oho, te nu es esmu!" jutu kā nervi sāk svilt, bet baidījos paaugstināt toni, kad pamanīju, ka viņa žoklis saspringst.
-"Oho, te esmu arī es!" puisis zobgalīgi novilka, taču piepeši no smaida nebija ne miņas.
-"Tu varētu izlaist matus un uzvilkt kleitu, lai es varētu labāk koncentrēties," izspiedu smaidu un atviegloti izelpoju, kad pasmaidīja arī viņš.
-"Tikai tad, ja tu savējos nogriezīsi un uzvilksi kādu bikšu pāri," Olivers atbildēja.
Tagad es iesmējos pa īstam.
-"Man tie jūsu vīriešu apģērba gabali ir likušies neērti jau kopš pirmās reizes, kad par tiem izlasīju!"
-"Nākoš reiz, kad tevi satikšu, es tev kādu atnesīšu," viņš solīja.
Mēs ķērāmies atpakaļ pie puķu lasīšanas.
-"Ko lai es daru?" nopietni, bez smaida sejā, es jautāju. ''Ar šo informāciju, es domāju."
Olivers iztaisnoja muguru un tikpat nopietni manī palūkojās.
-"Glabā to kā savu dzīvību, un es to glabāšu kā savējo. Vismaz kādu laiku. Ja mūsu hipotēze par to, ka abas pilsētas atrodas zem vienas varas rokas, tātad tam ir iemesls.."
-"..kuru mums, tavuprāt, vajadzētu noskaidrot?'' minēju puiša domas.
-"Tieši tā!" viņš sauca.
-"Man gan ir aizdomas, ka no tā neiznāks nekas labs," teicu, kaut gan viss ķermenis tirpa un vibrēja no satraukuma.
-"Kas neriskē, tas nevinnē, "Olivers bezrūpīgi iesmējās.
-"Un tomēr, pēc varbūtības teorijas mums ir 50% liela iespēja, ka zaudēsim," kā teicamniece atbildēju.
-"Nē," puisis noskaldīja. Tad sekoja smiekli ,"mums ir 50% maza iespēja, ka zaudēsim."