BĒGUMS

20.

-"Ko tu teici?" es piesardzīgi jautāju Elīnai. Man pārskrēja milzīgi šermuļi.

-"Ak, Em, tikai, lūdzu, lūdzu, nelien nepatikšanās.." draudzene brīdi man skatījās acīs, izskatījās, ka viņai manis ir žēl. Tad viņa vienkārši pagriezās un turpināja ceļu uz priekšu.

  Likās, ka man kājas ir pielietas ar svinu. Šķita, ka nespēju pakustēties. Kad es attapos, Elīna jau bija labu gabalu man priekšā.

-"Pagaidi!" iesaucos un metos viņai pakaļ. Elīna neatskatījās, tomēr palēnināja gaitu.

-"Es saprotu, ka esi apsēsta ar vēsturi," viņa klusi teica, kad biju viņai metru aiz muguras ,"tomēr TAS," viņa norādīja uz manu mugursomu ,"ir noziegums!" Vārdu "noziegums'' draudzene izdvesa klusāk par čukstu, taču tas tāpat šķita draudīgs.

-"Es varu paskaidrot," iesāku, pielikdama soli, lai spētu noturēties Elīnas tempā. Nemaz nezināju kā, bet man vajadzēja vismaz censties.

-"Tev nav man nekas jāpaskaidro, tikai apsoli, ka rīt atdosi grāmatu."

  To es varēju.

-"Bet, protams, ka atdošu," jutos atvieglota, ka nav jāmelo.

-"Vispār, vai nevēlies iziet pastaigāties? Es tikai ieskrietu pārģērbties," Elīna ierosināja.

  Es samulsu.

-"Amm..man ir darīšanas," atbildēju.

  Draudzene paskatījās uz manu mugursomu, tad uz manis.

-"Ak, " bija vienīgais, ko viņa izdvesa.

  Pārējo mājupceļu mēs turpinājām klusumā, un es jutos gandrīz vai atvieglota, kad Elīna nogriezās uz māju pusi. Spriedze bija pārāk jūtama. Likās, ka vēstures grāmata pat caur mugursomu man dedzina muguru.

  Es pavisam aši pārģērbos un atkal, atstājusi zīmīti, devos uz upi.

  Lai gan šodien es jutos vēl vairāk saspringusi un uztraukusies nekā parasti, mēs pieveicām garo ceļu daudz ātrāk nekā parasti. Šodien es biju pirmā, to es sapratu, jo Honda bija mierīga, kas lika noprast, ka Berlija tuvumā nav.

  Es ievedu ķēvīti dažus metrus iekšā mežā, kur piesēju to pie koka. Pēc tam pati uzrāpos lielajā ozolā un gaidīju.

  Nepagāja ilgs laiks, kad es sadzirdēju pakavu klaboņu pret oļiem. Tam sekoja soļi. Abi puiši savus zirgus arī atstāja tālāk.

-"Viņa vienmēr kavē?" dzirdēju Kaila balsi. Tā izklausījās dīvaina. Balsī nebija ne druskas no naida, ar ko viņš runā ar mani. Tembrs bija teju vai patīkams, tomēr es tāpat mazliet notrīcēju.

-"Man labāk patīk domāt, ka es ierodos ātrāk," Olivers viņam atbildēja un es pieķēru sevi smaidam. Viņš bija gandrīz jauks.

-"Tēvs mani nogalinātu, ja uzzinātu, ka es slēpju kaut ko tādu," runājot par mani, Kaila balsī uzreiz varēja sajust riebumu un nepatiku. Nevarēju viņu vainot, man arī tas tips riebās.

-"Jā, mans arī, tomēr viņi nekad to neuzzinās," Olivers diez gan pārliecinošā balsī atbildēja.

-"Ja nu viņa meloja par to grāmatu un nemaz neatnāks?" Kails ieminējās.

-"Tu gan esi jocīgs!" Olivers smējās.

-"Kas ir? Kāpēc tu viņai vispār uzticies?" draugs šķita aizkaitināts.

-"Tāpēc, ka mēs esam vienlīdzīgi. Man pat nevajag to grāmatu, lai būtu par to drošs. Gribēšu redzēt tavu sejas izteiksmi, kad tu ieraudzīsi viņas vēstures grāmatu un sapratīsi, ka esi viņā maldījies."

  Nezinu kāpēc Olivers mani aizstāvēja, tomēr tas bija patīkami.

-"Es labprāt sadedzinātu viņu ar visu to nolādēto grāmatu!" Kails norūca.

  Viņi bija zem ozola, tieši zem manis, redzēju kā Olivers iebukņī draugu sānos un Kails nevainīgi paceļ gaisā rokas.

-"Tas gan nebija jauki!" iesaucos un divas galvas pašāvās manā virzienā. Jēziņ, viņi nu gan bija skaisti! Abi stāvēja tieši tādā vietā, kur caur biezā ozolu lapu vainaga viņus apspīdēja saule, liekot diviem noslēpumainiem, bet nāvīgi skaistiem acu pāriem zeltaini spīdēt. Olivers, mani ieraugot, šķelmi pasmaidīja. Pirms Kails sarauca pieri un viņa acis satumsa, pamanīju, ka tās ir patīkami brūnas, zeltainas, kā svaigs, salds medus. Iedaudzinātais naids pret mani viņa acis iekrāsoja neglīti melnas.

-"Vai mēs kavējam?" Olivers sauca, kamēr es kāpu lejā no koka. 

-"Nē," stresaini pasmaidīju ,"es ierados ātrāk." 

-"Nav smuki noklausīties svešas sarunas!"Kails atcirta. Viņš nu gan bija emocionāls.

-"Vai varam ātrāk ķerties pie lietas?" Olivers neļāva turpināt strīdu. Puisis bija ļoti pacilātā noskaņojumā, viss viņa ķermenis kūsāja no satraukuma.

 Es pasniedzos pēc mugursomas un izņēmu vēstures grāmatu. Rokas svīda un sirds atkal sāka strauji pukstēt.

  Ne no kurienes, arī Kailam rokās bija parādījusies tāda pati grāmata kā manējā, tikai manai bija pavārgrāmatas vāciņš. Pēc lieluma un biezuma tās bija vienīgais, to es zināju, jo pazinu vēstures enciklopēdiju tik labi, it kā tā būtu daļa no mana ķermeņa.

-"Uz trīs," Kails noteica un pastiepa grāmatu man pretī. Es noņēmu vāciņu savai grāmatai un redzēju kā abu puišu acis ieplešas, ieraugot un atpazīstot enciklopēdiju.

-"Viens.." Olivers klusi skaitīja. Es arī pastiepu roku ar grāmatu.

-"Divi," Kails centās stingri saukt ciparu, tomēr viņš arī bija satraucies.

-"Trīs," es iegrābos otrā enciklopēdijā tajā pašā brīdī, kad Kails no rokām izķēra manējo.