BĒGUMS

15.

-"Viss!" atviegloti nopūtos, kad biju iestūķējusi grozā pēdējās puķītes.
-"Ir aptuveni 5, mums vēl ir pāris minūtes laika, ja vēlamies paspēt mājās pirms komandantstundas" Olivers noteica un apsēdās ēnā zem lielas ābeles, cenšoties paglābties no joprojām karstās saules.
-"Starp citu, kāpēc, pēc tavām domām, to komandantstundu nolika?" apsēdos pieklājīgā attālumā no viņa pie pretējā koka.
-"Varbūt Valdei palika garlaicīgi un viņi gribēja redzēt, kā tādi mazi likumpārkāpēji kā tu un es mēģinās izslīdēt caur noteikumiem," Olivera piebilde izpelnījās garu smieklu šalti, līdz piepeši es kaut ko atskārtu.
-"Bet pagaidi.." mana aizdomu pilnā balss pievērsa puiša uzmanību un viņš saausījās ,"..ja abas pilsētas ir zem vienas rokas, tas ir, zem Valdes.. - tad kas Valdē strādā? Gan sievietes, gan vīrieši?"
Mans jautājums viņam lika aizdomāties.
-"Tu domā, ka kāda čupiņa cilvēku no Valdes tomēr zin gan par mums, gan jums?"
Pamāju ar galvu.
-"..lai gan turpina mums mācīt, ka otrs neeksistē?"
Pamāju vēlreiz.
-"Vai man vienīgajam ir tā, ka ar katru sekundi, ko pavadu kopā ar tevi, es jūtos arvien vairāk apjucis?"
Šoreiz es galvu pakratīju.
-"Man tas nepatīk," novilku ,"šis viss, kas te notiek."
-"Man arī ne, bet kurš gan cits vēl izglābs pasauli, ko?" smaids atkal rotāja Olivera seju un es nopūtos. Biju tik maksimāli apjukusi , ka pat nezināju, ko tieši man domāt.
-"Un kas mums jādara?" jautāju.
-"Jādabū burvju nūjiņa, kura varēs uzburt mums visas atbildes," viņš atbildēja un es sāku prātot, vai puisis jelkad sāks runāt nopietni, ņemot vērā visu šo situāciju.
-"Mēģini iegūt informāciju no savējiem. Visticamāk, ka viņi tāpat neko nezina, tomēr varbūt ir vērts mēģināt," Olivers lēni teica, kavēdamies pats savās domās.
Es apšaubīju iemeslu, ka Luīze vai Patrīcija varētu kaut ko zināt par visu šo murgu, tomēr es nespēju izmest no galvas noklausīto sarunu par to, ka man kaut kas nebūtu jāzina - abas slēpa no manis kaut ko tādu, par ko viņām savā starpā bija jāstrīdas, kas pats par sevi jau bija gandrīz neiedomājami.
-"Un tālāk?'' novilku.
-"Meklēsim atbildes kaut vai ar uguni," Olivera lūpās iegūlās zaglīgs, šķelms smaidiņš ,"taču ne šodien. Būtu forši būt mājās pirms 7, jo vakar es gandrīz tēvam sagādāju sirdstrieku."
Pietaupīju vārdus, ka ar manu māti bija tāpat.

-"Ja mums ir taisnība,'' es klusi iesāku ,"'ja abas mūsu pilsētas tiešām ir zem vienas varas.. tu taču saproti, ka mēs jau zinam par daudz? Mēs jau esam līķi, vai zini."

Olivers neatbildēja, taču es zināju, ka viņš domā to pašu.

Mēs nesteidzoties aizgājām atpakaļ uz upes krastu, kur Olivers man palīdzēja iekārtoties uz zirga tā, lai man būtu ērti turēties un vēl neizmest puķu grozu.

Sarunājot rītdien tikties šeit, šajā pašā laikā, mēs devāmies katrs uz savu pusi.

Visu mājupceļu vieta, kur uz sekundi bija pieskārusies Olivera roka, dega kā applaucēta. Visvairāk mani biedēja tas, ka sajūta galīgi nebija nepatīkama.

* * *
-"Emīlij?" tikko kā attaisīju mājasdurvis, dzirdēju, kā māte sauc manu vārdu.
-"Jā?" noliku koridorā grozu ar puķēmun, pieglaužot matus, kas auļošanas dēļ bija pamatīgi izspūruši, lēni iesoļojuvirtuvē.
-"35 minūtes," nepaceļot acis novirtuves dēlīša, uz kura viņa kapāja burkānus, Luīze noteica. Jutu, ka viņasbalsī ir slikti slēptas dusmas.
-"Stāvi," piegāju pie mātes unuzmanīgi paņēmu viņas roku, kurā nebija naža, un pieliku sev pie sirds. Viņajautājoši uz manis palūkojās.
-"Esmu dzīva, jūti? Viss kārtībā,"pasmaidīju un atstāju māti virtuvē, kaut gan jutu, ka viņa grib teikt vēl ko.
-"Emīlija, panāc, lūdzu," jau bijuuzlikusi roku uz savas istabas roktura, kad mani iztraucēja balss. Tā bijaPatrīcija. Viņa bieži pie mums ciemojās. Man šķiet, pie mums Patrīcija uzturējās biežāk nekā savās mājās.
-"Kaut ko vēlējies?" apstājosviesistabas durvīs. Sieviete sēdēja uz lielā dīvāna, viss žurnāl galdiņšbija noklāts ar papīriem, taču līdz ko es uz tiem pametu acis, Patrīcija tossaņēma lielā, nekārtīgā kaudzītē un nolika sev blakus uz otru pusi.
-"Es nē, bet Airisa tevi šodienmeklēja," viņa teica un man notrīcēja sirds.
-"Viņa bija atnākusi?"
-"Jā. Meitene izskatījās satraukta, es patteiktu, ka viņa bija raudājusi. Vai viņai viss kārtībā? Ar Testiem?Analīzēm?" Patrīcija taujāja.
Uzskatīju, ka man nav nekādu tiesību izpaustAirisas analīžu rezultātus. Vēl pie tam, ja jau viņa pati to nav pateikusi,ņemot vērā, ka viņām bija labas attiecības.
-"Cik zinu, jā. Vai es drīkstu ātripie.._" satraukti iesāku, bet Patŗīcijas skatiens jau rādīja atbildi.
-"30 minūtes līdz komandantstundai, Emīlij!Vai tu biji mājās, kad visiem dalīja veselo saprātu?"
Pārgriezu acis.
-"Jā, piedod, iešu uz savu istabu,"tāda atbilde, šķiet viņu apmierināja un viņa atkal pievērsās dokumentu kaudzei.
Kad atvēru durvis, pamanīju, kā Dženija, sēžotsavā gultā, pamatīgi saraujas, savelk kleitu atpakaļ līdz potītēm un kaut kopaslēpj zem spilvena.
-"Sveika!" viņa sveicināja.Saklausīju, ka smalkā balstiņa dreb.
-"Ko tu darīji?" aizdomīgi nopētījuviņas pozu. Viņa tagad bija ar rokām apņēmusi ceļus, tomēr viena roka bijaslābanāka, it kā tas viņai sagādātu sāpes.
-"Neko," Dženija neprata melot, varbūttāpēc, ka nekad to nebija darījusi..
-"Parādi," teicu, pieejot pie māsasgultas.
-"Liecies mierā, Emīlij," Dženijateica.
-"Vai tev ir savainota kāja?"
-"Protams, ne!" mazās ačeles šaudījās.Meli.
Ar varu parāvu viņas kleitas malu uz augšu,atsedzot kāju, un acīm pavērās šausmīgs skats. Piešāvu mutei priekšā roku, laišausmās neievaidētos.
-"Lūdzu nesaki nevienam!" mazā lūdzās,acīm piebriestot asarām.
-"Kas tev to nodarīja?"
Viss labās kājas celis bija sakaltis ar asinīm,tur bija vairākas uzplēstas brūces, diez gan dziļas.. vienā es pat vēl redzējustikla gabalu.
-"Es nokritu.." māsa teica, tagad jaučukstot un asarām pilot.
Tas bija pārāk aizdomīgi. Vardarbība pilsētābija stingri aizliegta un sodāma, taču, ja kāds ir apbižojis manu mazo māsu,tad par sekām man jau ir vienalga.

-"Meli," es atčukstēju.

-"Tiešām, Em, viss kārtībā," Dženija klusi novilka un centās ar kleitu atkal celi nosegt.

-"Tu vari man nestāstīt patiesību," teicu māsai ,"tikai lūdzu, Dženij, lūdzu, nekad man nemelo," noriju kamolu kaklā, jo zināju, ka mācīt mazajai māsai, ka melot nedrīkst, kamēr es to darīju pati bija nepareizi un nekaunīgi. "Tūlīt būšu atpakaļ," noglaudīju mazās galviņu un aši aizskrēju uz vannasistabu.

 Pēc iespējas klusāk centos atrast dezinficējošo šķidrumu un apsēju, kā arī pinceti. Tad steidzos atpakaļ uz istabu.

-"Mazliet sāpēs, bet esi klusa, lai mamma ar Patrīciju nedzird," instruēju Dženiju.

Viņa bija malace, īsta kareive. Meitenīte neizlaida nevienu skaņu ne tad, kad es vilku ārā stiklus, ne arī, kad dezinficēju brūci.

-"Tā bija Letīcija," Dženija ierunājās , kad es apsēju celi. ''Tas bija netīšām. Viņa man uzgrūdās virsū. Es nogāzos kopā ar stikla vāzi un savainojos. Letīcija, teica, ka ja kādam pateikšu, es to nožēlošu."

Es zināju to meiteni. Viņa bija gadu vecāka par Dženiju. Pēc izskata jauka un mīļa. Tomēr draudēšanas vietā viņa varēja vienkārši atvainoties.

-"Viss kārtībā. Viņa gan jau vienkārši nobijās. Paldies, ka pateici. Būšu klusa kā kaps,'' mierināju māsiņu un viņa pateicīgi pasmaidīja.

Nopriecājos, ka tas īsti nebija nekas nopietns, tomēr, ja kaut kas tāds vēl atkārtotos, man nāktos ziņot.

Uzreiz pēc tam Dženija aizgāja gulēt. Un es arī . Vismaz teicu, ka iešu.

Tajā naktī es negulēju. Es zīmēju. Un visu skiču modelis, kas tika uzzīmēts bija viens un tas pats. Vienīgais vīrietis, kuru es jebkad esmu satikusi. Es biju uzzīmējusi Oliveru.