BĒGUMS

31.

 Kad es iznācu no dušas, Letīcija jau sēdēja uz manas gultas malas un šķirstīja grāmatu. Biju pārliecināta, ka nepavadīju vannasistabā vairāk par 10 minūtēm.

-"Tev ir laba gaume!" meitene teica. Tā ir mana grāmata, to es zināju uzreiz, jo pati to biju gan lasījusi tūkstoš reižu, gan ievākojusi, jo dzejoļu krājums bija vecs un vārīgs. Soma pie gultas arī  bija mana.

-"Tās ir manas mantas!" neviļus izsaucos.

-"Protams, muļķīt, kāpēc gan lai tavā palātā nebūtu tavu mantu?" Letīcija zobojās un, novilkusi botes, ievēlās manā gultā.

-"Tikko to te vēl nebija," skaidroju. Nebija jēgas meitenei prasīt, vai viņa zina, kā tās te nonāca, jo acīmredzot viņa nezināja. Pieļauju, ka kāds tās bija atnesis. Vai tas nozīmē, ka es šeit esmu uz ilgu? Rīt mums bija norunāta tikšanās ar Oliveru un Kailu..

  Apsēdos uz grīdas blakus gultai un ņēmos okšķerēt, kas atrodas somā.

-"Kāpēc izvēlējās tieši tevi?" meitene piepeši iejautājās.

-"Es atvainojos?" pārjautāju, nesaprazdama jautājumu.

-"Tev nav 18, tev vēl nav bijuši Testi, tev vēl nav bijis gandrīz neviens Tests, bet no visām meitenēm izvēlas tieši tevi. Kāpēc?" Letīcija precizē.

-"Nezinu," atbildu, turpinādama apskatīt ieliktās kleitas mugursomā. Ak, šī lielā garderobes izvēle - veselas 3 kleitas, 2 svārki un 3 krekli. Uz cik dienām, mātesprāt, mani šeit atstās?

-"Nezini", meitene izgaršoja vārdu. "Tu daudz ko par sevi nezini, es secinu.." tas izklausījās pēc retoriska jautājuma.

  Manas acis tūdaļ pārstāja lasīt mātes vēstuli,kas bija ielikta somā, kura izklausās tā, it kā es būtu aizsūtīta karā (mammu, es arī tevi mīlu) , un tūdaļ piešāvās Letīcijai.

  Tagad meitene gulēja manā gultā uz vēdera, joprojām lasīdama manu grāmatu.

-"Visam savs laiks," viņa, it kā atbildot uz manu skatienu, noteica.

  Man bija lielas aizdomas, ka es tagad tāpat nekādu informāciju neiegūšu, turklāt priekšā bija vēl gara diena, un labāk, lai tās garumā mana galva ir tukša.

  Atkal pievērsos Luīzes vēstulei. Tagad sākās daļa, kur mātes skaistais rokraksts pārslēdzas uz Dženijas imrovizācijām.

-"Grūti to noturēt, ko nespēj rokās saturēt," Letīcijas pieklusinātā, smalkā balss atkal pārtrauca manu lasīšanu.

-"Būt blakus tuvumā," meitene turpināja, bet saminstinājās un es pasmaidīju, varēju derēt, ka viņa nespēja salasīt manu rokrakstu. Zināju, ka tas ir tikpat glīts un slīps kā mātei, tomēr, kad es ātri domāju, roka sekoja domām, tāpēc burti bija teju vai nesalasāmi.

-"..un neslīgt zudumā," pabeidzu rindiņu.. sava dzejoļa.

  Es zināju, ka meitene pašalik ir grāmatas pēdējā lappusē. Skaidri atceros to vakaru, kad pēdējajā tukšajā lapā ātri uzskicēju šos savus pantus, blakus seno dzejnieku skaistajai dzejai. Tas nebija vienīgais, ko es atceros.. tovakar, jā, tovakar es arī zīmēju.

-"Neradīt naidu, bet smaidu," tiklīdz kā Letīcija pabeidza šo rindiņu un pār mani beidzot nāca apjausma, dzirdēju kā viņa pāršķir pēdējo lapas pusi. Nu nē..!

 Viss notika tik palēnināti, ka es pat nebiju vēl piecēlusies, kad maza lapiņa izplenēja no grāmatas un nokrita Letīcijai tieši degungalā.

  Jo tajā vakarā, kad tapa iepriekš lasītais dzejolis, es biju tik stulba, lai uzzīmējusi Kaila mini portretu, to steigā ieliktu savā mīļākajā grāmatā..