BĒGUMS

37.

-"Tam es ticu," Kails piekrītoši pamāja.

-"Ko?" pārjautāju.

-"Ja godīgi, tas visu izskaidro," puisis paraustīja plecus. "Es ticu trakajai."

 Letīcijai norūca kaut ko, kas varētu būt " es neesmu traka ".

-"Izskaidro - ko?"

-"Pēc visiem mums jau galvā iekaltajiem uzskatiem, mani ieraugot, tev būtu vajadzējis izjust naidu un bailes," Kails skaidro ,"tā kā man, piemēram. Agrāk, es uzsveru, agrāk."

-"Neteiksim jau gluži, ka es nebaidos. Šķiet, tu mani pat tagad varētu nožņaugt," iesmējos.

-"Saki, ka tu joko! Es taču pašlaik riskēju ar savu dzīvību, lai pārliecinātos, ka tev viss ir kārtībā," puisis šķita aizvainots.

-"Labi, labi. Tu mani negribi nožņaugt.. vairs," piekritu, jo tas tomēr ir pierādījies.

-"Nu lūk, bet jau pirmajā reizē, kad tevi satiku, es sapratu, ka kaut kas ar tevi nav tā, kā vajag - tavās acīs nebija naida, drīzāk saprašana, it kā tavas acis teiktu "es zināju". Tāpēc, manuprāt, tas ir pilnīgi iespējams, ka tu esi īsts bērns, kam ir bijuši īsti vecāki un tavas mazās zīdaiņa acis ir redzējušas.. nu tādus kā es," Kails saminstinājās ,"jo, kā redzi, šī ir normāla reakcija, tu nevari iedomāties kā viņa kliedza, pat tad, kad redzēja, ka es tev palīdzu."

-"Varbūt jums ir taisnība. Tomēr es nezinu.. " nopūtos.

 Grūti iedomāties, ka Luīze un Patrīcija, ko tādu zinot, vēl ir dzīvas. Kāpēc viņas ar to informāciju vēl neko nav iesākušas?

-"Sāp?" puisis palūkojās uz manu kāju, kuru biju apķērusi. Potīte šķita diez gan šaubīga. Tumsā īsti nevarēja redzēt nobrāzumu apmērus, bet jutu tos gan uz rokām, gan kājām, gan sejas. Vajadzēja tai Letīcijai uzsākt strīdu, kad bijām augšā kokā..

-"Lai paliek," piecēlos kājās par spīti sāpēm ,"ko darīsim?"

 Kails bažīgi paskatījas uz manu kāju un tad papurināja galvu. 

-"Nu.." puisis pievērsās Letīcijai , kuras acis bija traki izbolītas, vērojot mūs, "būs jānogalina."

 To dzirdot, Letīcija atkal sāka raustīt virves un mēģinājumi kliegt atsākās.

-"Kail," brīdinoši ierūcos.

-"Joks, joks," viņš iesmējās ,"viņa ir pilnīgs pretstats tev."

 Mēs kādas desmit minūtes strīdējāmies, līdz beidzot sarunājām tikties parastajā vietā pēc nedēļas, kad mana kāja būs nedaudz atlabusi, bet tumsā, kad es varēšu izbēgt no Ēkas.

 Pirms Kails devās prom, viņš saminstinājās, it kā gribot teikt vēl ko vai apskaut, bet viņš tikai pateica "uzmanies" un nozuda kokos. Mūsu jaunais draudzības līmenis ir pārāk jauns apskāvieniem, nodomāju, kaut gan es nebūtu no viena atteikusies - jutos mazliet nobijusies un neaizsargāta. Tomēr Kails ir tik tikko pārkāpis vēlmei mani nogalināt un neko citu es nevaru prasīt.

 10 minūtes pēc Kaila aiziešanas, kā sarunājām, es atsēju Letīciju no Kaila važām, jo, kā puisis pats apgalvoja, nākdams meklēt mani, viņš gatavojās daudziem scenārijiem, tāpēc ne tik vien kā virves viņam bija līdzi, bet viss, ko var mājās atrast, lai aizstāvētos.

 Tiklīdz Letīcija bija brīva, viņa aizjoza labu gabalu nost no manis un atsēja sev arī muti.

 Un tad sākās īstas klaigas un vaimanas..