BĒGUMS

10.

Trīs acu pāri nekavējoties pašāvās uz manu pusi un man teju saļodzījās ceļgali. Honda un melnais zirgs, nesaskatot manī neko interesantu, atkal pievērsās viens otram, tāpēc tagad es biju aci pret aci tikai ar vienu.
Samiedzu acis, lai pārliecinātos, ka tās mani nemāna.
Nē.. pat no tik liela attāluma es varēju sazīmēt skaidras un stingras sejas un ķermeņa līnijas, kādas vēl vakarnakt pati biju zīmējusi.
Ceļi saļodzījās un vēders sagriezās. Kā tas ir iespējams?
Un ja nu viņš nav vienīgais? Ja nu viņu ir vēl? Ja nu priekšā stāvošais vīrietis mani nogalinās vai vēl ļaunāk, ja nu to tik tiešām ir daudz un viņi gribēs iznīcināt visu, ko mēs, sievietes, tik ilgi bijām centušās atjaunot? Sirds teju pamira.
Nesapratu, ko darīt.. bēgt? Cīnīties? Jau muskuļi uz viņa puskailā ķermeņa liecināja, ka viņam nebūtu nekādu problēmu saberzt mani pulverī, ja viņš to vēlētos. Un vīrieši to vienmēr bija vēlējušies, tādēļ jau tie galu galā pašiznīcinājās.. - vismaz tā mēs visas domājām.
Papurināju galvu un vēlreiz sakoncentrēju skatienu. Varbūt tā bija tikai halucinācija. Varbūt es tikai pārāk ilgi biju uzturējusies saulē un dabūjusi saules dūrienu?
Tam noteikti bija jābūt pamatīgam saules dūrienam..
Mēģināju paskatīties nezvēram acīs un pamanīju, ka viņš tās ir samiedzis, mēģinot darīt to pašu.
Uz brīdi mana galva sareiba tik stipri, ka šķita - es paģībšu..
-"EI!" skaļa, dobja, zema balss nāca no viņa puses un vīrietis paspēra soli uz manu pusi.
Tas bija kā elektrības lādiņš.
Kā adrenalīns.
Pēkšņi visi mani muskuļi pieplūda ar enerģiju, un es pagriezos un metos bēgt.
Nepagāja ne sekunde, kad sadzirdēju sev pakaļ dimdam soļus.
Zināju, ka vīrietis mani panāks, bet tad es vismaz miršu mēģinot bēgt. Varbūt man pat sanāktu nolauzt kādu zaru un ievainot viņu, pasargājot savējās pilsētnieces no šī nezvēra, varbūt nezvēriem, ja viņu ir vēl.
Šī doma man deva spēku.
Nedrīkstēja vest viņu uz pilsētu.
Pagriezos pa labi, ieskrienot pavisam aizaugušā un neizmītā mežā. Visi zari sāpīgi sitās pret seju un rokām, kājas pinās, plaušās dega ugunis un gar acīm metās zvaigznītes.
-"APSTĀJIES!" viņa balss, pie velna, bija pārāk tuvu.
Pametu galvu atpakaļ, lai kaut ko saskatītu, bet pirms es paguvu nofiksēt skatienu uz pretīm lidojošo ķermeni, viņš uzgāzās man virsū un un nogrūda mani uz muguras.
No viņa svara uz mana ķermeņa man aizsitās elpa, bet no pakauša atsitiena pret zemi es zaudēju samaņu.

* * *

Es atjēdzos no aukstas ūdens strūklas sejā.
Lēnām nākot pie samaņas, sāku sajust milzīgu smagumu uz vēdera un stipras galvassāpes pakauša daļā.
Atverot acis, vēlējos, kaut nebūtu to darījusi.
Šoks atkal iedzīvojās katrā ķermeņa šūniņā un es negribot vēlreiz spalgi iespiedzos.
-"Aizveries taču!" dzirdēju zemo balsi un liela plauksta uzgūlās man uz mutes, otra satvēra abas rokas man virs galvas, kad mēģināju tikt no tās vaļā. Izrauties bija neiespējami pat neņemot vērā manu pašreizējo stāvokli.
Mēģināju murmināt un lūgties, lai laiž mani vaļā, bet roka apslāpēja jebkādu skaņu.
-"Paklusē!" balss atkal ierunājās un es centos nofokusēt skatienu uz runātāju.
Ieraugot viņu es vairs nespēju neko izdvest.
-"Es tev nedarīšu pāri, vai es izskatos pēc kanibāla?" viņš jautāja un es apslāpēju sarkastisku atbildi.
Pēc tāda viņš tiešām izskatījās, es zināju, kas ir kanibālisms.
Tas nebija tāds vīrietis kā vēstures mācību grāmatā, viņš bija krietni jaunāks. Arī acis neizskatījās draudīgas, tās bija pievilcīgā zaļganbrūnā tonī un tur slēpās izbrīns un šoks, kaut gan žoklis bija saspringts.
Tāpat kā man, es nojautu, vairākas sīkas asins līnijas bija uz viņa sejas no zariem, dzenoties man pakaļ.
Kad viņš meta zibenīgus skatienus apkārt it kā kaut ko meklējot, pamanīju, ka viņa mati ir gari priekš vīrieša - izlaisti tie būtu apmēram sprīdi zem pleca, bet tagad tie bija savākti īsā astītē uz pakauša. Izspūruši un priekšā piesvīduši pie pieres.
Negribēju pat iedomāties kā izskatos es.
-"Es noņemšu roku no tavas mutes," viņš ierunājās lēni un klusi, no viņa balss tembra man sagriezās vēders ,"tikai nekliedz. Labi?"
Pamāju ar galvu un roka lēnām noslīdēja no manas mutes. Viņš vēroja manu seju, it kā gaidot, kad es sākšu kliegt. Par spīti visiem instinktiem, es nesāku.
-"Ko tu gaidi? Nokāp no manis, muļķe!" tagad šoku nomainīja aizkaitinājums. Ja jau viņš negrib darīt man pāri, tad kāpēc sēž man virsū?
Viņš atlaida manas rokas un piecēlās kājās, bet es piecēlos sēdus un atmuguriski parāpoju kādu metru tālāk.
-"Nevis muļķe, bet gan muļķis, tā starp citu."
Neticīgi pavēros augšup.
Kā tas nākas, ka es skatos uz vīrieti? Uz dzīvu, elpojošu vīrieti, kurš apgalvo, ka mani negrasās nogalināt un kurš labo manu valodu.
-"Izklausīsies stulbi, bet.." vīrietis iesāka un pasmaidīja, nolādēts, kāpēc viņš smaida? "Vai tu tiešām esi sieviete?"
Nevarēju apspiest spurdzienu un smejoties man atkal acīs uzdancoja zvaigznītes.
-"Nē, es esmu vīrietis."
-"Neesi gan!" viņš izskatījās apjucis.
-"Ko tu neteiksi!"
-"Es nesaprotu.." vīrietis palika nopietns ,"sieviešu taču vairs nav."
-"Un kā vēl ir! Vīriešu nav! Vismaz nevajadzētu būt!" aizkaitināti iesaucos un tikai tad, kad tas bija pateikts, sapratu, ko esmu izkliegusi.
-"Tātad jūsu ir vēl?" viņš bija notvēris manus vārdus ,"nespēju noticēt, neviens taču man neticēs."
Šoreiz vārdus pieķēru es - tātad arī viņš nav vienīgais .
Tas gan nav nekas labs.