BĒGUMS

5.

  -"Kas tev šodien iekodis?" Airisa nepacietīgi un nedaudz neapmierināti iesaucās.
Bija dažas minūtes pirms 9 un mēs divatā gājām uz skolu. Parasti mēs sarunājāmies, bet šoreiz viņa, šķiet, bija ieslīgusi monologā. Domājot par to, kas bija aizņēmis manas domas jau visu nedēļas nogali, proti, -ko no manis slēpa māte un Patrīcija,- biju aizmirsusi draudzenē klausīties.
Dženijai šodien nebija jābūt skolā, jo pirmklasniekiem bija 3 brīvdienas.
-"Nekas," iesmējos, taču tas drīzāk izklausījās pēc aizsmakuša kunksta.
Airisa pārgrieza savas lielās, brūnās acis un starp tumšajām uzacīm iegūlās rieva.
-"Piedod, bet es pazīstu tevi pārāk labi," viņa saldā balstiņā nočivināja un teju vai palēcās ,"tātad?"
-"Es uztraucos par komandantstundu," pēdīgi noteicu, ne gluži melodama, bet arī ne īsti pateikdama patiesību.
-"Ak, par to.." viņa nedaudz saknieba lūpas ,"visas par to runā!"
-"Visas?" pārjautāju ,"kā tu zini?
-"Māte man neko nesaka, bet es neesmu mazs bērns un viņa runā ļoti skaļi," Airisas balss bija ieguvusi tādu ka nopietnu balss tembru.
-"Kā tev šķiet, vai kaut kas ir noticis?"
-"Nē," viņa pavisam īsi atbildēja ,"bet varbūt Valdei ir aizdomas, ka kaut kas notiks."
-"Kāpēc lai Valdei būtu aizdomas? Vai tad draudi jau nav aiz muguras?"
Tas manī izraisīja bailes. Valdei bija mūs visas jāaizsargā.
Pasaule bija tiktāl iedzinusi sevi postā, ka te nu mēs bijām - tikai saujiņa sieviešu, kas centās saglabāt cilvēkus kā sugu. Jau vairāk nekā 100 gadus mēs bijām pilnīgā drošībā.
-"Tu pārāk daudz domā, Emīlij!" Airisa novilka un viņas balsī iezagās draudzenei raksturīgais dzīvesprieks.
-"Tev taisnība, piedod," nomurmināju ,"tātad - kā tev gāja testā?"
-"Es tev pastāstīju jau pirms dažām minūtēm, kad tu biji tur," viņa iebikstīja man deniņos un mēs abas iesmējāmies.
-"Viss bija kārtībā, vislielākā problēma bija ar šiem te," to sakot viņa caur pirkstiem pavirpināja dažas savas čirkainās, mūždien nepaklausīgās, tumši brūnās matu šķipsnas ,"bet tā viss bija normāli. Vismaz es tā domāju."
-"Vai tev māte teica, ko viņai jautāja?" atcerējos par to, kā Luīzi paturēja priekštelpā uz pāris jautājumiem.
-"Kas jautāja?" Airisa šķita apjukusi.
-"Vai tavu māti nepaturēja priekštelpā un nejautāja viņai neko?"
-"Nē," viņa apstulbusi iesmējās ,"tā nedarīja nevienai, vismaz neviena, ko es satiku, man neko tādu neteica."
Sirds nedaudz ietrīcējas - kā tas bija jāsaprot? Vai ar mani kaut kas nebija kārtībā?
-"Un ko tad darījāt jūs?" centos izklausīties normāli, kaut gan biju izbijusies.
-"Mēs kopā ar māti iegājām kabinetā, man noņēma asinis un nofotografēja," viņa skaidroja.
-"Kas vainas?" tagad arī Airisa šķita sabijusies.
-"Nekas," ātri atbildēju ,"viss kārtībā."
Zināju, ka draudzene netic, taču viņa vairāk neko nejautāja, jo mēs jau bijām pie skolas un mums pretī raitā solī nāca Elīna.
-"Kur jūs tik ilgi kavējāties?" viņas balsī bija uzspēlētas dusmas.
-"Labrīt tev arī," Airisa smējās un mēs kopā ieslīdējām zili pelēkajā skolas formu kleitu pūlī.