BĒGUMS

16.

   Šodien man bija divi mērķi. Pirmais - uzzināt, kas bija noticis Airisai un kāpēc draudzene mani meklēja. Otrais - izdomāt melus, ko teikt mātei, lai es varētu satikt Oliveru. Es joprojām puisim neuzticējos, bet vismaz tad, kad viņš stāvēja manā acu priekšā, uz mirkli spēju noticēt, ka tas nav mans izdomas auglis. Turklāt bija miljoniem jautājumu, kurus es ne tikai baidījos uzdod, bet arī saņemt atbildes. 

 Pie skolas durvīm, atvadījusies no Dženijas, es gaidīju ierodamies Airisu un Elīnu. Es bez problēmām varēju pateikt mātei, ka mācos pie kādas no draudzenēm, taču kā es attaisnošu to, ka man vajadzīgs zirgs?

  -"Un viņa jau atkal peldas savās domās!" dzirdēju Elīnas balsi, kam sekoja smiekli.

  -"Labrīt jums arī!'' pasmaidīju.

  Centos pamanīt Airisas acīs kaut ko neparastu, tomēr smaidīgajā sejā nebija ne miņas no bēdām vai asarām.

  -''Tu vakar biji pie manis.." pieklusinātā balsī sacīju , uzreiz ķeroties pie lietas.

  -"Jā, biju,'' Airisa nevilcinoties atbildēja ,"piedod, es aizmirsu, tu jau minēji, ka dosies uz pļavu."

  -''Patrīcija teica, ka tu biji.." mazliet iepauzēju, nezinot kādu vārdu izvēlēties.

  -"Biju satraukusies, jā,'' draudzene pabeidza. Elīna klusēja, tātad viņa jau zināja par ko iet runa.

  -"Tātad, kas par lietu?" mudināju.

  -''Es esmu neauglīga," Airisa teica, bet to mēs jau zinājām,'' zāles, ko man iedeva, neesot vajadzīgas, jo tās tāpat nepalīdzēšot. Šogad es tāda esmu vienīgā. Pilnīgi nelietderīga.''

  -''Beidz, tu neesi nelietderīga,'' centos atbalstīt draudzeni , kaut mana balss mazliet trīcēja. Mūsdienās galvenais bija turpināt paaudzi un ja tu nespēji šo vienu uzdevumu, tevis tikpat labi varēja arī nebūt. ''Tev vienkārši vajag mazliet pagaidīt, gan kāda sieviete iznēsās tev bērnu, kuru tu varēsi audzināt. Es taču arī neesmu Luīzes meita.''

  -''Tev taisnība, tomēr es tik ļoti gribēju piedzīvot to procesu,'' Airisa norija siekalas, viņa bija tuvu asarām.

  -''Nerunāsim vairs par to, pēc mazāk nekā diviem gadiem mums jau visām būs mazuļi, ticiet man, un viss būs lieliski!'' Elīna mūs abas samīļoja, cenšoties uzlabot gaisotni.

  Mēs pasmējāmies un devāmies iekšā skolā. Jā, Elīn, vēl pirms dažām dienām es būtu tev piekritusi, bet ja tu būtu piedzīvojusi to pašu ko es, tad arī tu apšaubītu, vai pēc tik ilga laika posma mūsu pasaule vēl pastāvēs.

  Negulētā nakts atspēlējās visas dienas garumā. Ne tikai miega trūkums un nogurums, bet arī jauniegūtā informācija - tas viss kopā šķita īstas elles mocības.

  Kāpēc lai Valde ko tādu būtu darījusi? Kāpēc gan mācīt divām sabiedrības daļām ienīst vienai otru, reizē liekot noticēt, ka otra vairs neeksistē? Un kas strādā Valdē? Un kāpēc izveidoja komandantstundu? Kāpēc, kāpēc, kāpēc.. ar to sākās visi jautājumi manā galvā.

  Lai gan mokoši, bet diena paskrēja diez gan ātri. Kad es ierados mājās, atradu tikai zīmīti, kas vēstīja, ka Luīze un Dženija ir pie Patrīcijas. Es ātri pārģērbu skolas formu uz parastu zilu kleitu ar īsām piedurknēm, atstāju zīmīti, ka būšu mājās pirms septiņiem, pat nepaskaidrojot kur došos. Melus izdomāšu vēlāk.

  Šķiet, ka Hondai bija iepaticies Olivera zirgs, jo ķēvīte diez gan aši un mērķtiecīgi šāvās uz norunāto vietu. Savukārt man nebija iebildumu pret patīkamu vēja brāzmu. 

  Lai gan es šodien satikšu Oliveru jau trešo reizi, šodien man krūtīs bija tāda savāda kņudoņa. Centos nepatīkamo sajūtu aizgaiņāt, tomēr tā nepazuda. Kaut kas nebija lāgā. Es iesmējos - skaidrs, ka nebija. Es tomēr dodos satikt vīrieti. VĪRIETI! KĀDA VELNA PĒC? Kas notika ar visu to, kas man visu dzīvi ir mācīts, kas ir rakstīts visās grāmatās - kas notika ar to versiju par pasauli? Tā vienkārši sabruka līdz ar mirkli, kad es ieraudzīju Oliveru. Tomēr tā sajūta man bija pazīstama. Šodien bija kaut kas cits - tāda kā slikta priekšnojauta.

  Jau tad, kad es redzēju lielo ozolu, es nokāpu no ķēvītes, izlemdama atlikušos 100 metrus iet kājām. Honda paklausīgi brida pa upi man blakus, kamēr es lēnām soļoju pa līdzeno upes krastu. Nepatīkamā sajūta neatkāpās.

  Honda iezviedzās un es salecos. ''Mierīgāk,'' nočukstēju. Tātad tuvumā ir Berlijs. Vai Olivers atkal būtu uzkāpis kokā? Honda iezviedzās vēlreiz, tomēr nerikšoja prom pie sava jaunā drauga kā iepriekšējās reizes. Satraukums pieauga.

  Kad es biju tikai kādus 10 metrus no lielā koka, no stumbra aizsega redzēju iznākam Oliveru. Viņam bija tik īsas bikses, ka beidzās jau virs ceļa un es prātoju vai tas ir speciāli, vai viņa ģimenei nepietika naudas tik daudz audumam, lai uzšūtu normāla garuma bikses. Puisim nebija krekla un manā galvā atkārtojās tas pats jautājums.

  Olivers smaidīja, tomēr Honda joprojām nedevās pie Berlija, es dzirdēju viņu sprauslājam nedaudz tālāk. Pagriezos pret Hondu, lai noņemtu viņai seglus un viņa varētu atpūsties, līdz es sapratu.. tas nebija Berlijs, kura balsi es dzirdēju. Precīzāk, tas nebija tikai Berlijs. Tur bija divi zirgi, tagad es balsu atšķirības dzirdēju jau skaidrāk.

  Kad es pametu izbiedētu skatu uz Oliveru, lai uzdotu jautājumu.. man aizkrita elpa, dzirde, likās ka miglojas skatiens. . Kāda gan es biju muļķe. KĀPĒC, kāpēc gan es viņam uzticējos.

  Tur nestāvēja viens Olivers, tur stāvēja vēl kāds vīrietis. Ģērbies tikpat sīki kā Olivers, tomēr atšķirībā no drauga, svešais puisis nesmaidīja, viņa rokas bija savilktas dūrēs un acis pat no šejienes izskatījās melnas. Viņš izskatījās tieši tik ļauns kā vīrietis no vēstures grāmatas.

  Bija pārāk maz laika, lai es paspētu uzlekt seglos, tāpēc es apcirtos un ieskrēju mežā, un cik vien ātri spēju bēgu prom.. jau atkal. Un jau atkal es dzirdēju, kā viņi man metas pakaļ.

    ''Es miršu,'' bija pēdējā doma , pirms man virsū uzvēlās kaut kas milzīgs un es zaudēju samaņu. Jau atkal.