BĒGUMS

30.

 Biju ļoti lielā neizpratnē, - ko meitene domāja ar "es tevi gaidīju jau sen?". Lai cik ļoti man gribējās zināt atbildi, es cietu klusu un pacietīgi gaidīju izdevīgāku brīdi to noskaidrot. Pieklājība.

 Mēs ar Letīciju pēc pavisam īsa gājiena nonācām lielā sporta zālē, kurā jau bija daļa sieviešu, bet daļa vēl tikai ieradās. Pie sienas bija liels digitālais pulkstenis, kas rādīja, ka ir jau 8.

  Sporta zāle bija tiešām liela. Tajā varētu salīst kādi 50 zirgi, ja katram būtu mazs, atsevišķs bokss.

-"Kas te notiks?" nenocietos pajautāt meitenei.

-"Rīta rosme, pēc tam tevi droši vien savāks uz pārbaudēm un dienas plāna izstrādi," Letīcija atbildēja.

  Visām sievietēm bija vienāds apģērbs, tāds pats kādu man iedeva no rīta, tāpēc bija diez gan grūti izsekot kādai līdzi - šķita, ka te spieto skudru pūznis.

-"Kāds ir tavs dienas plāns?" turpināju tincināt.

-"Vai nu es ļoti ilgi neesmu runājusi ar kādu, vai arī tu esi ļoti kaitinoša," meitene nopūtās. Es mazliet sašutu, bet tad viņa pasmaidīja. Letīcijas sniegbaltie zobi lika ādai izskatīties pelēkai un neveselai. Smaidoša Letīcija mani biedēja, jo meitenes acis lūpām nepievienojās. "Laikam pirmais variants," viņa sāka smieties ,"mana diena sastāv no treniņiem, treniņiem un vēlreiz treniņiem."

-"Fiziskiem?" mazliet nobālēju. Mums skolā bija tikai ļoti primitīvas sporta stundas.

-"Arī. Pēc tam pati redzēsi," viņa teica, tad pieklusa un pameta acis uz ieeju.

  Bija ienākusi sieviete, kurai bija baltas, apspīlētas bikses un balts t-krekls.

  Tālak notiekošais bija īsts murgs - mēs skrējām 5 apļus ap zāli, tam sekoja dažādi vingrinājumi, tad sprints, vingrošana, lekšana līdz atkal skriešana. Kad man likās, ka es vairs nekad mūžā nespēšu pakustēt un paelpot, noskanēja svilpiens.

  -"Šodienai viss, jums ir stunda higiēniskajiem pasākumiem, pēc tam sekojiet savam plānam!" baltā terptā sieviete nokliedza un izgāja pa durvīm ārā.

  Es atspiedos pret sienu un nošļūcu uz grīdas. Pulkstenis rādīja tikai pus11, bet es jutos tā , it kā būtu aizgājusi visa dzīve. Man vairs nebija spēka nekam.

  Redzēju kāju pāri pienākam pie manis un piespiedu sevi pacelt galvu. Tā bija Letīcija.

-"Jauniņās.." viņa čukstus novilka un es pasmaidīju.

-"Vai es tagad miršu?" elsojot jautāju.

 -"Nē, tu kustēsi uz savu palātu nomazgāties!" meitene smaidīja, taču es jutu saspringuma pieskaņu. Es vi;nu kavēju.

-"Iešu tikai tad, ja apsolīsi, ka mēs parunāsim," tiklīdz es izmetu šo frāzi, Letīcijas žoklis saspringa.

-"Es tev tūlīt iesperšu, ja tu nekustēsies!" viņa pieklusinātā balsī teica.

  Piespiedu sevi piecelties un kājas kustēt. Paldies Dievam palāta nebija nemaz tik tālu, tomēr, kad es tajā nonācu, šķita, ka vairs nekad nekur vairs neiešu.

 -"Pēc 45 minūtēm būšu klāt," Letīcija piekodināja un pameta mani pie manas palātas durvīm.

  Es iegāju palātā ar doma, ka ja šī bija tik vien kā rīta rosme, tad kas sekos pēc tam? Un kad es varēšu tikt prom, lai pastāstītu šo visu Oliveram un Kailam?