BĒGUMS

19.

  Kad es iegāju vēstures stundas klasē, manas kājas trīcēja. Šķita, ka sirds ir piepampusi vismaz 3 reizes lielāka, katrs sitiens vairākas reizes atbalsojās visā ķermenī.

-"Kas tev?" sānos man iebakstīja Elīna un es sarāvos. Centos pasmaidīt. 

-"Man? Nekas!" iesmējos. 

  Es aizgāju pašās klases beigās un apsēdos pēdējā solā viena pati.

-"Šodien atkal būsi grāmatu tārps?" Elīna jautājoši mani uzlūkoja. Viņa zināja, ka, ja sēžu viena, tātad pētīšu vēstures enciklopēdiju. Atkal pasmaidīju draudzenei, viņa neko neikdienišķu nemanīja.

  Noskanēja zvans. Pirms es cēlos kājās, rūpīgi noslaucīju trīcošās un slapjās rokas pret kleitu. Bija tāda sajūta, ka viss griežas. 

  Es tūlīt melošu.

  Es tūlīt zagšu.

-"Vai es varētu palūgt vēstures enciklopēdiju, lūdzu?" vismīkstākajā balstiņā klusi novilku, tikko biju piegājusi pie skolotājas galda.

-"Es saprotu, ka tev patīk izzināt un apzināties vēsturi, Emīlij," skolotāja nopūtās ,"tomēr tik intensīva ziņkāre nav veselīga. Tas nomāks tavu prātu. Vajag koncentrēties uz tagadni, saproti? Pēdējo reizi šajā semestrī, labi?"

  Es piekrītoši pamāju. Skolotāja atslēdza atvilktni un pasniedza man nobružāto sējumu.

  Tā, nebija nemaz tik grūti.

  Atgriežoties savā vietā, atvēru grāmatu. Pat nejauši biju atvērusi to lapaspusi, ko vienmēr atvēru tīši. 187. Man pretī vērās vīrieša attēls.

  Sajūtas bija jocīgas. Noteikti ne tādas kā agrāk. Tagad es biju redzējusi viņu pati savām acīm. Varēju pat saskatīt nepilnības. Šo zīmējumu noteikti bija zīmējusi sievietes roka. Līnijas nebija tik asas kā patiesībā. Vaibsti, lai gan ne tik maigi kā sievietei, vēl bija tālu no Olivera, vēl tālāk no Kaila.

  Lēnām no somas izņēmu citu grāmatu. Pēc izmēriem tikpat maza un plāna kā šī enciklopēdija. Tā bija mātes pavārgrāmata, vecu veca. Sirds auļoja.

  Paskatījos apkārt, klasē viss bija kā parasti. Neviens man nepievērsa uzmanību.

  Pavisam lēni izvākoju sējumu no vāka. Aizslidināju kailo enciklopēdiju tieši skolas somā, ar otru roku ātri ievākojot pavārgrāmatu vēstures vākā.

  Viss. Tas bija izdarīts. Es biju nozagusi vēstures enciklopēdiju.

  Pārējo stundu pavadīju šausmīgi svīstot. Līdz ar zvanu šķita, ka akmens noslīd no sirds. Negaidot ne Airisu, ne Elīnu, izskrēju no klases, pa ceļam noliekot "vēstures enciklopēdiju" skolotājai uz galda.

  Tagad atlika tikai aizskriet mājās pēc Hondas un doties uz upi. Sapratu, kāpēc es tik ātri piekritu šo darīt.

  Jo šodien, pēc pavisam maza mirklīša, es ieraudzīšu pretstatu tam, ko esmu mācīta visu savu dzīvi. Ieraudzīšu vīriešu pilsētas vēsturi. Šodien es pa īstam izzināšu to, kam joprojām īsti nespēju noticēt.

-"Pagaidi!" dzirdēju Elīnas balsi. Viņa man skrēja pakaļ.

-"Man nav laika," noteicu ,"piedod, tas nevar pagaidīt līdz rītdienai?''

 Mēs bijām skolas pagalmā. Man vajadzēja pasteigties, es nespēju nociesties.

-"Es redzēju, ko tu izdarīji," draudzene nočukstēja.

Mana sirds apstājās.