BĒGUMS

38.

-"Emīlija?" kāds man aiz muguras ierunājās un es iekšēji nolamājos.

-"Jā?" pagriezos, sev priekšā ieraugot Lēnu, māsiņu, kas man viņdien ierādīja palātu.

-"Kas tev noticis?" viņas žoklis saspringa, redzot manu izskatu.

 Gaismā es izskatījos šausmīgi. Man bija pamatīgi nobrāzumi uz visa ķermeņa. Kamēr kājas citu skatienam nosedza bikses un rokas apslēpa jaka, seja bija visiem pamanāma, kaut arī es biju izlaidusi matus. Lieki teikt, ka pat muļķim būtu skaidrs - ar manu kāju kaut kas nav labi, jo es acīmredzami kliboju.

 Labā acs un puse no vaiga zaigoja zili sarkana un apakšējā lūpa bija pamatīgi uzpampusi.

-"Es nokritu," nevainīgi pasmaidīju.

-"Kur tad tu tā nokriti?" Lēna taujāja, savelkot uzacis.

 Kur es varētu būt nokritusi? Kāpēc es to vispār neizgudroju jau agrāk? 

 Varētu jau pateikt, ka sporta laukumā, taču tur bija kameras un to varētu pavisam mierīgi pārbaudīt.

-"Dušā, es paslīdēju un nokritu dušā," noteicu, mazliet iesmiedamās.

 Māsiņa brīdi klusēja, tad saknieba lūpas plānā svītriņā.

-"Esi uzmanīgāka, grūtniecības laikā šādas situācijas var būt ar letālu iznākumu," Lēna noteica un devās tālāk savā virzienā.

 Nopūtos un turpināju ceļu uz ēdnīcu, brīnoties par to, cik tagad meli viegli plūda pār manām lūpām.

 Tiklīdz es iegāju ēdnīcā, jutu, kā visu skatieni pievēršas man.

 Nepievērsdama tam uzmanību, lēnām soļoju uz ēdnīcas galu.

 Biju nobijusies, ka, iespējams, Letīcijas šodien te neparādīsies, taču tur viņa bija - rāma un mierīga pie savām neaiztiktajām brokastīm kā parasti.

-"Labrīt," apsēdos meitenei pretī.

-"Labrīt," viņa bezemocionāli atteica.

 Letīcija izskatījās vēl bālāka kā parasti. Neizgulēti riņķi zem acīm deva viņas sejai slimīgu pieskaņu.

-"Labi izskaties," meitene mazliet pasmaidīja, uzlūkojot manu seju.

 Es papurināju galvu, priecājoties, ka viņa izrāda kādas emocijas. Mēs vakar mežā pavadījām vēl krietnu laiciņu, kamēr abas izkliedzāmies un es viņai visu paskaidroju. Pastāstīju Letīcijai par Oliveru, kā mēs satikāmies, tad par Kailu, par mātes un Patrīcijas noslēpumiem.. par visu. 

-"Tu arī," ķircināju.

-"Nevarēju aizmigt," meitene skaidroja ,"tu sagriezi manu prātu, jau pirms te ieradies, bet tagad.." viņa noplivināja rokas.

-"Kā tu ar to sadzīvo?" Letīcija jautāja.

-"Es nezinu," atbildēju, jo es patiešām nezināju.

 Piecēlos un aizgāju līdz letei, kur paņēmu mazu trauciņu ar augļiem un glāzi sulas. Tikko kā atkal apsēdos pie galdiņa, pie mums pienāca man vēl neredzēta ārste.

-"Emīlija, tevi šodien vienos gaida uz apaugļošanas procedūru," ārste noteica, un , nesagaidījusi atbildi nozuda.

-"Kas tas tikko bija," klusi ierūcos, neko nesprazdama. 

 Letīcija neko neatbildēja. Viņas seja bija šokā sastingusi, meitene izskatījās tā,  it kā gribētu mani nogalinātu.

-"Es gaidu savu procedūru divus gadus un tev tas atnāk tik viegli?" viņa klusi nošņāc.

-"Ko tu ar to gribi teikt? Mani taču neapaugļos šodien, vai ne?" sāku mazliet baidīties. 

 Vai tad tas maz ir iespējams? Tik ātri? Vai tie bija visi Testi? Man taču knapi bija pāris pārbaužu..

-"Šodien ne, protams, bet tevi sāks sagatavot auglim," meitene skaidroja ,"nolādēts!"

 Mums pievērsās tuvāk esošo meiteņu skatieni un es viņām pasmaidīju.

-"Ko lai tagad dara?" biju apjukusi.

 Es nevarēju tagad iznēsāt bērnu. Man vēl bija kas jādara ar Kailu un Oliveru. Mēs nevarējām sēdēt rokas klēpī salikuši, kā to , iespējams, darīja mani vecāki.

 Vecāki.. bija ļoti dīvaini iedomāties, ka es esmu kas vairāk par mašīnu mazuli, kādi bija visi pārējie. 

-"Es gribu mazliet palikt viena, " Letīcija piecēlās un nesagaidījusi manu atbildi devās prom.

 Es nejutos īsti vainīga, jo es taču nevarēju ietekmēt to, ka mans ķermenis bija labāk piemērots auglim nekā viņas. Taču meitene to tik ilgi bija gaidījusi un alkusi, ka man palika viņas žēl. Cik tādas, kā es viņa ir redzējusi atnākam un aizejam, kamēr pati te ir palikusi? 

 Paliku viena pie brokastu galda un centos izdomāt, ko lai dara.. jo, ja mani drīzumā gatavojas apaugļot, tad man ir jāaizmirst par Kailu un Oliveru. Tādus draudus es savam bērnam nedrīkstu sagādāt.