BĒGUMS

34.

 Nezinu kāpēc, bet lienot cauri mazai pažobelei, krietni nosmērējot drēbes, es neizjutu ne bailes, ne nožēlu. Drīzāk azartu un adrenalīnu.

 Lai nu kā, bet šķita, ka tas mani gan fiziski, gan mentāli uzbudina - nepatikšanas. To gan nevarētu saukt par neko labu.

 Mēs ar Letīciju zagšus jo zagšus gar kokiem aizlavījāmies līdz nomaļākam upes krastam un drošības pēc uzlīdām kokā. Šis brīdis bija perfekts! Mēs gulējām uz liela, resna zara tik augstu kokā, ka varējām redzēt zvaigznes. Blakus čaloja upe un nebija nevienas citas skaņas, kā vien ūdens , mūsu elpas un sirdspuksti.

 -"Tikai nepadomā, ka esam šeit tavas labklājības dēļ," Letīcija pārtrauca perfekto mirkli.

 Viņa grib beidzot runāt, es cerēju. Biju ilgi gaidījusi, kad viņa man sāks ko atklāt, jo Ēkā, viņasprāt, ausis bija pat kafijas tasītei.

 -"Tātad, Emīlija 13.," viņa lēni novilka ,"septiņgadīgā, mazā meitenīte, kas iebāzta pie Testu meitenēm." Nez kāpēc šķita, ka dzirdu nepatikas pieskaņu viņas balsī.

 -"Es taču neesmu vainīga, tu to zini vai ne," klusi nomurmināju.

 -"Tu nē, bet, iespējams, tava māte gan," Letīcija skaidroja un es apjuku.

 -"Kāds Luīzei ar to visu.." iesāku, bet mani pārtrauca Letīcijas smiekli.

 -"Tavai īstajai mātei," Letīcija izlaboja.

 Es sadusmojos.

 -"Paklau, ja tu mani pasauci uz šejieni, lai mani apvainotu, varam tūliņ doties prom!"

-"Atvaino. Es runāju par tavu bioloģisko māti," viņa mazliet mierīgākā tonī paskaidroja.

-"Kas ir ar viņu?" biju apjukusi. "Es nezinu, kura tā ir."

 Zināju, ka nebiju Luīzes bioloģiskā meita, tomēr nekad nebiju interesējusies, kura ir mana bioloģiskā māte. Man bija Luīze, vairāk man neko nevajadzēja.

-"Viņas vairs nav, manuprāt," Letīcija minēja un ieturēja pauzi.

 Atzīšos, ka dažreiz tā meitene mani kaitināja. Biju pieradusi, ka manas labākās draudzenes, Airisa un Elīna, vienmēr visu pasaka ātri un skaidri, pavisam atklāti. Kāda vaina to bija darīt Letīcijai?

-"Pētīju tavu "lietu", viņa, atbildot manam garajam pūtienam, stāstīja. "Tavai mātei nebija ne Testu, ne apaugļošanas. Nekas tāds tur nav datēts," viņa stāstīja.

-" Ko tu ar to gribi teikt?" manās smadzenēs bija putni, es pilnībā neko nesapratu.

-"Mums stāsta, ka visgrūtākais ir saglabāt vīriešu dzimumšūnas, kuras arvien sāk izsīkt un izsīkt. Viņi it kā tās laboratoriski pavairo. Tā viņi saka, vai ne?" meitenes balss palika arvien apmātāka.

-"Nu..?" tincināju. 

 Jā, mūs mūsdienās apaugļoja ar mašīnām, tomēr bērni mums varēja būt tikai pateicoties sen iegūtajām un iesaldētajām vīriešu dzimumšūnām.

-"Manuprāt, tavu māti neapaugļoja mašīnas. Viņu apaugļoja vīrieties," Letīcija pilnībā pārliecībā noteica.