BĒGUMS

21.

  Tas bija gluži kā sapnī.

  Šķita, ka es peldu. It kā es būtu nonākusi citā dimensijā, citā pasaulē.

  Bija grūti atrauties no lasīšanas, tajā pat laikā es jutos stulbi lasot visas tās muļķības par sievietēm. Kaut gan, tagad jau es nezinu, kas ir muļķības un kas ir patiesība. 

  Grāmata bija tieši tāda kā manējā. Pilnīgi, pat vismazākās detaļas bija vienādas. Ja es neievērotu dīvainās vārdu formas, kādas vīrieši izmantoja, runājot par sevi, un, ja izlaistu tos teikumus, kuros ir aprakstīts, kā sievietes izraisīja Trešo pasaules karu, liktos, ka tā ir mana enciklopēdija. Mūsu. Sieviešu. 

  Taču tā nebija.

  Visvairāk es gaidīju tieši to - savu mīļāko lappusi . Pirksti prata to atvērt paši, arī šoreiz tie bija precīzi. Piepeši man pretī vērās sievietes seja. Tur, kur es tik ilgi biju redzējusi vīrieša sejas pantus, tieši tajā pašā vietā, tādā pašā lielumā, iespējams, pat zīmēts ar to pašu zīmuli - tagad tur bija sieviete. Nejauši izdvesu sīku spurdzienu.

  Es biju simts procentīgi pārliecināta, ka mūsu pilsētā nevar atrast pilnīgu nevienu sievieti, kas izskatītos šādi. Uzzīmētā persona tik tikko bija sieviete. Vienīgais, kas viņu atšķīra no vīrieša, bija gari mati un tik tikko maigāki sejas apveidi. Viņa izskatījās ne tikai ļauna, naida pilna, bet gandrīz vai jukusi. Acis bija nedabīgi izvalbītas uz āru, tajā pat laikā uzacis savilktas dusmīgā grimasē, un pēc lūpām šķita, ka viņa tūliņ grasās kādam kost. Rokās, protams, sievietei bija ierocis. Apžēliņ, es taču pat knapi atšķīru ieroci no koka bluķa!

-"Mēs esam tik līdzīgas, vai ne?" par spīti saspringumam, pacēlu zīmējumu sev blakus sejai un žilbinoši pasmaidīju. Olivers ar Kailu iesmējās, abi.

-"Mazliet vairāk izboli acis," Kails smējās.

  Kails smējās. 

-"Lai nu kas to ir zīmējis, es viņam lieku 2," noteicu.

-"Atzīstu, ka sievietēm ir gan viens talants - viņas ir lieliskas izdomātājas!" Kails atbildēja.

-"Mēs tomēr nezinām, kas šo visu murgu ir izdomājis," lai gan dzīves pievilta, tomēr solidaritāte pret pilsētu un savu pasauli lika man aizstāvēties.

-"Tu domā šo murgu?" Olivers pacēla manu enciklopēdiju ,"Vai to murgu?" viņš norādīja uz vīriešu enciklopēdiju, kas bija manās rokās.

-"Visu!" saķēru galvu. Nezināju, ko domāt. Kā gan kaut kas tāds vispār ir iespējams? Kāpēc izrādās, ka mēs visu šo laiku, visu dzīvi un daudz iepriekšējās dzīves, esam bijuši tikai mazi kauliņi lielajā monopolā? Kas pie velna ir ar dzīves humora izjūtu?

-"Cerēju, kas šī grāmata ieviesīs mazliet vairāk skaidrības," Kails ierunājās , "tomēr mans naids pret sievietēm tikko tika apgādāts ar barību."

  Pārgriezu acis. Bet protams!

-"Ko mēs darīsim?" Olivers noignorēja Kailu. Paldies.

-"Mēs nevaram vienkārši iebāzt mēram sejā to, ka zinam patiesību?" Kails nebija tālu no aizkaitājuma.

-"Grāmatas ir pierādījumi, ka vara negrib, lai zinam. Ja viņi zinās, ka zinam, mūsu vairs ātri nebūs," Olivers noteica un es kaut ko atminējos..

  Saruna - Luīze runāja ar Patrīciju. Bija kaut kas, ko viņas slēpa. Kaut kas, ko zināja tikai viņas un mēra kundze. Un noslēpuma glabāšana bija turējusi abas pie dzīvības! VAI VIŅAS ZINĀJA????

 Es viscaur notrīcēju. Nevar, nevar būt!!

-"Kas ir?" Olivers bija pamanījis.

-"Daudz informācijas vienai dienai," klusi nomurmināju.

 Kā gan lai es uzzinu kaut ko no Luīzes un Patrīcijas? Viņas nemūžam man neko neteiks, ja tas ir tik svarīgi un no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība. Bet viņas zina, viņām noteikti jāzina. Tātad, iespējams, ka viņas zina kaut ko arī par komandantstundu ..

-"Kaut mums būtu vairāk laika parunāt.." Olivers izklausījās bēdīgs. Kaila žoklis saspringa, viņam norijot kādu rupju frāzi.

-"Mēs varētu tagad dažas dienas netikties.." ierosināju.

-"Jā, tēvam sāks parādīties aizdomas, kur es visu laiku pazūdu," Olivers piektrita.

  Viņi bija tik aizrāvušies ar grāmatu, ka es atļāvu viņiem vēl pavisam mazliet palasīt un izmest ļaunas frāzes, par sievietēm - melēm, sacerētājām, riebeklēm. Bet šoreiz es viņus sapratu.

  Mēs sarunājām tikties pēc 3 dienām. Pa šo laiku bija jāizokšķerē pilnīgi viss, ko varēja izokšķerēt. Mēs varēsim sākt rīkoties tikai ar materiāliem. 

 -"Pats galvenais, nepievērs sev uzmanību un paliec dzīva," Olivers pasmaidīja, kad es jau uzkāpu zirgā, lai dotos mājup.

-"Jūs arī!" atsveicinājos un pagriezos, lai dotos mājup.

  Centos tikt mājās pēc iespējas ātrāk, taču bija ļoti grūti nedomāt par visu šo briesmu lietu. Aiz saspringuma bija nosvīdusi un piekususi. Galvenais tagad bija tikt atpakaļ laicīgi.

  Es biju tikko izauļojusi no taciņas, kas veda tikai uz upi, kad man nācās strauji apstāties, jo man priekšā uz ceļa stāvēja sieviete. Un ne jau kura katra, bet gan Patrīcija.

-"Kur tu biji?" sieviete izskatījas pārbijusies.

  Apžēliņ, vai nav gana sirdstrieku pēdējās dienās?