BĒGUMS

28.

  Tajā naktī es negulēju. Nevarēju pat iedomāties par miegu.

  Visas manas domas klejoja par un ap Testiem. 

  Protams, ka es gribēju bērnu. Visu savu dzīvi esmu gribējusi būt māte, taču tagad.. man vēl bija šis tas jāizdara, pirms es kļūstu atbildīga par kādu. Zināju, ka ja man būs bērns, tad tas kļūs par manas pasaules centru. Tad būšu apdraudēta ne tikai es, bet arī viņa - mana meita. Tas bija jāatliek. Sākumā vajadzēja kaut ko darīt ar to informāciju, kas man ir. Lieki teikt, ka šī informācija bija nāvējoša.

  Mētājoties no viena sāna uz otru, bija jau uzlekusi gaisma. Kad pēc saules varēja pateikt, ka ir aptuveni pus septiņi no rīta, palātas durvis atvērās.

  Nācēja bija jau pusmūžā, tomēr pēc sejas izskatījās laipna. Rokās viņai bija kaudzīte ar drēbēm.

-"Labrīt, Emīlija. Uzvelc šīs. Pēc 10 minūtēm es vedīšu tevi brokastīs," sieviete nolika drēbju kaudzīti man uz gultas malas un pazuda. Tik formāli, cik iespējams. 

  Reizē ar prieku tikt ārā no gultas un bailēm par to, kur būs jādodas, es iesoļoju vannasistabā kopā ar jaunajām drēbēm. 

  Noskaloju seju un izķemēju matus ar ķemmi, kas tur jau bija, pārtaisot tos augstā astē. Kad gribēju vilkt virsū iedoto kleitu.. es apstulbu. 

  Vai tās.. vai tās tiešām bija bikses?

  Biju tik apmulsusi, ka neviļus skaļi iesmējos.

  Uzvilku dīvaino apģērba gabalu kājās un , pretēji tam , kā es to biju iedomājusies, bikses bija ļoti ērtas. Lai gan es biju pieradusi, ka kleitas audums brīvi krīt gar kājām, staipīgais bikšu audums cieši apkļāvās ap ikkatru kājas izliekumu un ideāli piegulēja arī pie vidukļa. 

  Piespiedu kārtā pārstājot blenzt uz sevi spogulī, uzvilku arī t-kreklu un iedotās kurpes. Es biju nēsājusi t-kreklus kopā ar svārkiem, tomēr šis kurpju paveids bija kaut kas jauns - tikpat jauns kā bikses. Tās nebija ne zandales, ne zābaki, ne kurpes. Es pat nezināju, kā to aprakstīt.

  Kad es izgāju no vannasistabas, iepriekšējā svešiniece jau bija klāt.

-"Tas ir sporta tērps," sieviete skaidroja, pamanīdama manu apjukušo skatienu ,"un tās ir sporta botas."

-"Botas," izvingrināju mēli jaunam vārdu un nedaudz izlocīju locītavas. Staigāt bija ļoti ērti un mīksti, šķita, ka apavu zolēs ir iestrādātas atsperes.

-"Tagad jūs visas pabrokastosiet un pēc tam dosieties izpildīt savus individuālos dienas plānus," viņa teica.

  Es neiebilstot sekoju viņai ārā pa gaiteni.

  Viņa neko neteica un es neko nejautāju, kaut gan ļoti gribēju zināt, kā svešinieci uzrunāt.

  Ēdamzāle bija tikai dažus gaiteņus tālāk. Kad sieviete atvēra divviru durvis un devās iekšā, man vajadzēja krietni vairāk par sekundi un acu pamirkšķināšanu, lai pārkāptu pāri slieksnim un norītu šoku.

  Jo tur nebija tikai 10 vai 15 Testu meitenes. 

  Pie vairākiem gariem galdiem sēdēja aptuveni 50 sievietes.