BĒGUMS

26.

  -"Kāpēc jūs šodien esat tik priecīgi?" nesaprašanā jautāju. "Tas ir, man nav iebildumu, man prieks, ka starp mums trijiem pārmaiņas pēc ir jauka atmosfēra, tomēr, kas šodien ir mainījies?"

  Gribēju vēl piebilst kaut ko par to, ka Kails ēd manis atnesto ēdienu, taču nodomāju, ka, ja iebildīšu kaut vārdu, puisis visu izspļaus ārā. Viņš mēdza būt mazdrusciņ spītīgs.

  Olivers iesmējās un pakratīja galvu :"Es vienmēr esmu labā garastāvoklī, ja neesi pamanījusi."

  -"Es arī, tikai to jūs tiešām neesat pamanījuši," Kails atbildēja, slaukot muti un plati smaidot.

  Mēs ar Oliveru saskatījāmies un abi sākām smieties. Lai gan pēdējā laikā tas nenotika tik intensīvi, Kails tāpat gandrīz ar katru savu darbību mēdza izrādīt nepatiku pret mani. Šodien tas viss bija pačubējis. Vai puisis nebija sasitis galvu?

  -"Paldies Rabarberrausīt," Kails man piemiedza ar aci un atlaidās uz segas,"par rabarberrausīti," tad viņš kopā ar Oliveru izplūda skaļos smieklos.

  Es sastingu. Kas šie par izgājieniem? Jutu, ka esmu pamatīgi nosarkusi, tāpēc viegli sapurināju galvu un piecēlos stāvus, lai manu seju nevar tik labi redzēt. Jutos ļoti apjukusi, nebiju pieradusi redzēt Kailu šādu. Vai viņš vienmēr izturas tā, kad ir kopā ar draugiem?

  -"Atslābsti, Emīlij, viņš vienkārši nevar pārdzīvot to, ka tēvs viņam uz dzimšanas dienu dāvinās tetovējumu," Olivers skaidroja. Tam sekoja plats jo plats smaids un piekrītošs murrājiens no Kaila puses.

  -"Tetovējumu?" satraukti pārjautāju. 

  Viņiem, tāpat kā mums, tetovējumi bija dārgi un ekskluzīvi,  ne kurš katrs varēja tādu dabūt. Es arī gribētu tetovējumu, tomēr man nav ne jausmas, ko es gribētu tetovēt. Šis zīmējums, redziet, paliek uz ķermeņa visu mūžu.

  -"Jāāā," Kails bija priecīgs , "un Olijs nevar pārdzīvot to, ka viņa tēvs viņam tādu nedāvinās."

  -"Olijs?" mazliet apjuku.

  -"Tā mani sauc tēvs, neņem vērā," Olivers skaidroja ,"mans tēvs vienkārši ir pret tetovējumiem, taču, kad man paliks 18 , es pats varēšu izlemt."

  Visa pārējā pēcpusdiena pagāja ļoti patīkamā un jaukā gaisotnē. 

  Kad bija pienācis laiks doties un es jau biju uzkāpusi seglos, dzirdēju kā Olivers saka Kailam :'"Atzīsti, ka viņa ir forša." Kad Kails atbildēja :"Varbūt mazliet," es nespēju novaldīt smieklus. Es neatskatījos, lai pārbaudītu, vai viņi pagriezās, tomēr dzirdēju kliedzienu :"Nav pieklājīgi noklausīties!" Šo frāzi es jau biju dzirdējusi no Kaila puses, tomēr toreiz viņš pilnīgi zvēroja no dusmām. Šodien viņš bija mani visās ziņās pārsteidzis.

  Es normālā riksītī devos mājās, un , kad ierikšoju pagalmā, manī joprojām virmoja jauks garastāvoklis. Stress par Testiem bija teju pavisam noplacis. 

  -"Emīlij," man ap kaklu apmetās Dženija tiklīdz es atvēru mājas durvis ," vai salasīji man vizbuļus?" viņa gandrīz vai kliedza.

  Es nesaprašanā savilku uzacis un paskatījos uz mazo māšeli, viņas ačeles bija izbolītas un viņa uzstājīgi māja ar galvu - man bija jāsaka jā.

  -"Piedod, Dženij, es tās salasīju, bet Honda pieliecās pie upes padzerties un groziņš man izslīdēja no rokām. Visi vizbuļi aizpeldēja!" es arī runāju skaļi un skaidri, tomēr nesapratu, kas šī par izrādi..

  Ak.. lūk arī atbilde. 

  Atbilde vārdā Denīze kopā ar Luīzi iznāca no virtuves. Luīze neizskatījās īpaši laimīga, taču Denīze plati smaidīja. 

-"Labvakar!" sieviete mani sveicināja.

-"Sveicināti," atbildēju un nez kāpēc man gribējās pastumt Dženiju sev aiz muguras. Tas, protams, veidotu jautājumus, uz kuriem es nespēju atbildēt, tāpēc sakrustoju rokas sev uz muguras.

  -"Man ir norīkojums vest tevi uz Ēku, Emīlij," sieviete teica.

  Pamanīju, ka Luīze stipri saspringst. Kas notika?

  -"Kāpēc?"

  -"Atbildes saņemsi tur," Denīze joprojām smaidīja, taču tonis kļuva mazliet stingrāks ," lūdzu, dodamies."

   Es paspēju tikai pamest izmisīgus skatienus uz ģimeni, pirms Denīze mani burtiski izstūma cauri durvīm.

  Diena nu gan spēj burvīgi ātri sabojāties.