BĒGUMS

12.

-"EMĪLIJ, TU ESI JUKUSI!?!?" es vēl nebiju pat ierikšojusi mājas pagalmā, kad man pretī skrēja  māte.
-"Piedod, es aizka.._" apstādināju Hondu un kopā ar pēdīgi atrasto puķu groziņu nolēcu zemē.
-"MAN IR PILNĪGI VIENALGA TAVI ATTAISNOJUMI!" nākot tuvāk pamanīju, ka mātes seja ir viscaur sarkana, acis savādi izvalbītas ,"KĀPĒC TU ESI MĀJĀS NOLĀDĒTAS 2 MINŪTES PIRMS 7, KAD TEV, JAUNKUNDZ, IESTĀJAS KOMANDANTSTUNDA?!"
Luīze bļāva tik skaļi, ka tas pilnīgi aizmigloja visu, kas pirmīt bija noticis. Visu ceļu domājot par satikto vīrieti un meklējot ceļu mājup, pat nebiju aizdomājusies, cik ir pulkstenis vai ko par to teiks māte.
Es labi mācēju noteikt laiku pēc saules, tomēr tagad es pat nepadomāju..
-"Piedod, es tikai.." atkal iesāku un saminstinājos.
-"Tikai ko?" Luīze mudināja, nedaudz pieklusa un nomierinājās, tomēr stingri saknieba lūpas un paņēma mani aiz rokas.
-"Lūdzu, visu sīki un smalki pie aukstā vakariņu galda, ja jau tu neuzskatīji par nepieciešamu ierasties uz siltām."
Vairs neuzdrošinoties iebilst, es palaidu Hondu turpat aplokā un māte mani steigšus ievilka mājā.
-"Nekas taču nav noticis. Ir komandantstunda un es esmu mājās. Neesmu taču nekāds bēr.._" sāku taisnoties, kad Luīze mani atkal pārtrauca.
-"Tu ESI GAN bērns!" viņa jau atkal pacēla balsi.
-"Aizej paēd," māte noteica un mēs kopā aizgājām uz virtuvi.
-"Kas vainai tavai sejai? Un kleitai?" virtuves lampa bija spožāka un es droši vien tiku pasniegta kā prožektoru gaismās.
-"Ak, tas nekas nav.." pieglaudu matus, lai neizskatītos tik mežonīgi kā, es varu saderēt, izskatījos.
-"Stāsti, kas notika," viņa mudināja.
Luīze kārtoja puķes spainīšos ar ūdeni, bet es no pannas krāmēju šķīvī kaut ko līdzīgu sautējumam.
Domas atkal sajaucās un es jutu, kā nosvīst plaukstas. Man nepatika melot, es to nedarīju gandrīz nekad, un es nezināju, vai tagad to darīt vai ne.
-"Kā jau tu lūdzi, māt, es devos uz mežu, lai salasītu vizbuļus," iesāku, sakrustojot rokas, lai tās beigtu nodevīgi trīcēt ,"un es jau biju gandrīz salasījusi pilnu grozu, kad pēkšņi Honda kaut kādā veidā atrāvās no koka, pie kura biju ķēvi piesējusi, un aizbēga."
-"Viņa ko?" Luīze pārjautāja. "Nē, viņa tā nekad nedarītu. Tā ir laba ķēve."
-"Es biju vēl vairāk šokēta," iesaucos ,"nu es, protams, metos viņai pakaļ. Tas gan bija diez gan grūti. Honda skrēja ātri un tālu, un, kad es beidzot viņu panācu, biju izskrējusi jau caur visādiem biezokņiem.." norādīju uz seju un kleitu.
-"Un ko? Kur viņa bija tā aizmetusies?"
Vajadzēja teikt.
To nedrīkstēja slēpt.
-"Tur bija.." nominstinājos..
Viņa neticētu. Neviens neticētu. Es pati sev neticu.
-"..zaķis. Tur bija tik vien kā mazs, balts zaķītis."

* * *

Aizmigt es nevarēju. Visu laiku manas domas atgriezās pie meža, melnā zirga un tā īpašnieka. Pie svešās balss, sejas pantiem un ķermeņa kustībām. Matiem, acīm, rokām.. viss bija tik fascinējošs.. un biedējošs, bīstams, nāvīgs.
Tajā naktī es negulēju gandrīz nemaz. Vismaz es tā domāju.
-"Kas ir Olivers, Em?" Dženija nākošajā rītā jautāja, kad divatā gājām uz skolu.
Mana sirds gandrīz vai apstājās.
-"Ko?" pārjautāju.
-"Olivers. Es naktī pamodos no tavas balss. Tu visu laiku atkārtoji to vārdu," māsiņa smalkā balsī skaidroja. Ja vien viņa zinātu, cik bīstams tas vārds bija.
-"Nē, es noteikti teicu Olīvija. Tā ir mana draudzene," aši samelojos.
Viņa, protams, noticēja un visu turpmāko ceļu stāstīja par saviem sapņu piedzīvojumiem.

Kad es jau gandrīz atviegloti nopūtos, ka neviens nav pamanījis manu trauksmes sajūtu, pēdējās stundas laikā man sānā iebakstīja Elīna.
-"Hmm?" novilku.
Draudzene izbolīja acis un šokā pavēra muti.
-"Nevar būt.." viņa nočukstēja ,"NEVAR BŪT!"
Likās, ka sirds pārsitas. Vai viņa kaut ko zina? Ko.. kas..?
Mums pievērsās visu pārējo klases meiteņu acu pāri un es jutu vaigos sakāpjam sārtumu.
-"Ir vēstures stunda un tu, Emīlij, NEKLAUSIES!" draudzenes sejā iezagās smaids un visa klase sāka smieties. Arī skolotāja.
Es neko nesapratu. Vai kāds man kaut ko bija teicis?
Kā nolasījusi jautājumu no manām domām, ierunājās skolotāja.
-"Es prasīju, vai visiem ir skaidrs?" viņa laipnā balsī, bet ar smieklu pieskaņu, jautāja.
Kas ir skaidrs? Es neko nebiju dzirdējusi.
-"Jā, protams," noteicu un nolaidu acis, it kā skatoties grāmatā, patiesībā domājot par vakardienas notikušo un to, kas šodien varētu notikt, ja es uzmeklētu vīrieša minēto ozolu pie upes.
Skaidrs, protams, ka es to nedrīkstu darīt un negribu.. bet ja nu gribu? Es varētu tik daudz ko uzzināt! Man ir tik daudz ko jautāt - neapzināti galvā jau bija tāds kā saraksts.
Nē, nē, nē, es jau nemaz negrasos iet. Es nemaz nevarētu..
-"Zeme izsauc Emīliju!" tā bija Airisa, pielīdusi ar seju man tieši priekšā.
Atlecu mazliet nostāk un pamanīju, ka pus klases vairs nav. Kas man šodien kaiš? Es jau varētu pateikt - man kaiš Olivers.
Aši salasīju mantas un aizdomīga skolotājas pavadītas, mēs ar Elīnu un Airisu izgājām no klases un tad arī no skolas.
-"Nu kas tev šodien ir?" Elīna jautāja.
-"Slikti gulēju," tā vismaz bija taisnība.
Bija vai nu jāiet tagad vai nekad. Citas iespējas nebūs, es zinu.
Bet.. šeit bija droši. Vīrietis nozīmēja problēmas un draudus, arī to es zināju.
Tikai divas izvēles.
Sajukusi savās domās un joprojām apstulbusi un sabijusies, kopā ar draudzenēm pagriezos uz māju pusi.