BĒGUMS

3.

  -''Emīlij, tu mani dzirdi?" attāla balss dunēja ausīs.
-„Jā,"centos izdvest, kaut gan šaubījos, ka iznāca kaut kas saprotams.
Kad beidzot sanāca atvērt acis, māsiņa man palīdzēja piecelties sēdus.
-„Vai tev bieži tā notiek?'' viņa jautāja.
Es samirkšķināju acis un iedzēru ūdens malku, no glāzes, kura bija medmāsas izstieptajā rokā man priekšā.
-„Tik bieži, cik saskaros ar asinīm."
Kad es biju mazliet atlabusi, un it kā gatava bildei, lēnām piecēlos un nosēdos uz krēsla.
Nelabuma dēļ, fotogrāfijā mana seja bija bija vēl bālāka nekā parasti.
Kad ārste mani bija nobildējusi turpat pie baltās sienas un iedevusi izprintēto fotogrāfiju, viņa teica, ka par nākošo Testu dienu mani informēs drīzumā, un, atvadījusies, es steidzos ārā no kabineta ne mirkli nevilcinoties.
Es izgāju gaišā gaitenī ar dažādām durvīm abpus sienām un vienām, lielākām durvīm gaiteņa galā. Tā bija izeja.
Kamēr otrpus kabinetam gaidīju līdz iznāks Luīze, atvēru iedoto aploksni un aplūkoju uzņemto fotogrāfiju.
Tajā es biju pilnā augumā. Garā, violetā, pieguļošā kleita ar zvanveida svārku daļu padarīja mani garāku un vēl tievāku, nekā es biju patiesībā. Sevi redzot no malas, kārtējo reizi apjautu, cik ļoti atšķirīgas mēs ar Luīzi bijām. Arī viņai bija kraukļa melni mati, taču ar to mūsu atšķirība beidzās. Man tie bija gari, gandrīz līdz pašam astes kaulam, jo tie šausmīgi patika, taču Luīzes mati vienmēr bija kārtīgi apgriezti taisnā griezumā virs pleciem. Viņa bija galvas tiesu īsāka par mani un mātišķi apaļīga, kamēr par mani mēdza apgalvot :"Uz tevis var sadurties!" Un tā bija taisnība. Gan vaigu kauli, gan žokļa līnija, gan atslēgas un plecu kauli, kuri man patika vislabāk, bija ļoti izcelti.
Bildē varēja redzēt pat manas spilgti zaļās acis. Es nojautu, ka tās man bija no manas bioloģiskās mātes.
Biju tik aizrauta ar bildes aplūkošanu, jo man nekad nebija bijusi bilde - mums nebija fotoaparāta, ka pamanīju iznākam Luīzi tikai tad, kad viņa skaļi aiz sevis aiztaisīja durvis.
-"Beidzot! Kāpēc tik ilgi?" ieliku bildi atpakaļ aploksnē un mēs sākām virzīties uz izejas pusi. Nolēmu, ka nevēlos vairs šeit ilgāk palikt un bildi parādīšu mājās visiem kopā.
-"Man uzdeva ļoti daudz jautājumus," māte skaidroja.
Gaidīju turpinājumu, taču acīmredzot viņa negrasījās neko vairāk teikt.
-"Nu?" iesaucos, atvērdama durvis.
Spilgtā saule iespīdēja acīs un mani apžilbināja. Bija 7.janvāris. Skolā mums stāstīja, ka agrāk Janvāri bija ziema - no gaisa krita kaut kas līdzīgs lietum, tikai sasalis un to sauca par sniegu. Mūsdienās tāda vairs nebija.
Ārā pašlaik bija patīkami silts.
-"Ko nu?" Luīze šķita apjukusi.
-"Tu man nestāstīsi?"
-"Ā, piedod, es nedrīkstu, tas ir konfidenciāli," viņa paskaidroja.
-"Konfi-kas?" tagad apjukusi biju es.
-"Slepeni," Luīze iesmējās ,"nāc, nopirksim kūku, par godu taviem Testiem!"
Es vairs netincināju, jo pati zināju, aiz cik atslēgām tika noglabāta informācija Luīzes galvā, pēc tam, kad viņai tika pateikts, ka to nevienam nedrīkst stāstīt.