BĒGUMS

27.

  Kad mēs ieradāmies Ēkā, bija jau pāri septiņiem - tātad komandantstunda jau bija sākusies.

  Nekad nebiju bijusi šeit tik vēlā vakara stundā. Visa priekštelpa bija tukša un klusa kā kapā, šķita, ka visā ēkā esam tikai mēs divas.

  Denīze vienkārši apstājās zāles vidū, it kā kaut ko meklētu, taču palika sastingusi dažas minūtes. Man nebija iebildumu te pastāvēt, nenoliegšu, ka mazliet baidījos iet dziļāk gaiteņos. 

  Piepeši klusuma idilli pārtrauca durvju atvēršanās skaņas un kurpju klaboņa. Tā nebija mēra kundze, kā man bija licies, tā bija parasta māsiņa baltā ietērpā. Šķita, ka viņa ir no Testu spārna, kur reizē arī bija neatliekamā medicīniskā palīdzība.

-"Emīlija?" sieviete mani uzrunāja. Viņa bija jauna blondīne, gara, bet trauslas miesasbūves, tomēr balss šķita stingra un skaidra.

  Es pamāju ar galvu.

-"Atstāj viņu man, Denīze, paldies!" uzreiz pēc šīs komandas Denīze uz papēža apgriezās un devās prom. Es pat nepaspēju atvadīties - ne jau, ka es ļoti gribētu, taču elementāra pieklājība tā prasīja. Nodomāju, ka šis gan bija ļoti nejauks manevrs no sievietes puses.

-"Esmu Lēna," sieviete stādījās priekšā , "nāc man līdzi."

  Šķita, ka Lēna ļoti steidzas. Viņa pat nepacentās man paspiest roku. Ēkas darbinieki, kur ir jūsu pieklājības žesti? 

-"Tev noteikti ir jautājums, kāpēc tu esi šeit.." viņa mudināja mani, kad devāmies cauri gaiteņu līkločiem. Lai gan gaiteņus nepazinu, es aptuveni nojautu, kur gājām, - uz slimnīcas spārnu.

  Es atkal pamāju.

-"Tik tikko mums pienāca ziņa, ka ir viena vieta apaugļošanas zonā. Tas ir jādara ātri, jo mūsdienās mēs vairs nespējam ilgi uzturēt šūnas pie dzīvības. Tu biji vispiemērotākā no šī gada meitenēm."

  Viena brīva vieta nozīmēja tikai to, ka kādai no pagājušā gada meitenēm bija izkritis bērniņš - spontānie aborti nenotika bieži, tomēr, kad tie notika, sieviete vairs netika aizmirsta, to es varu galvot. Es no galvas varu nosaukt visus vārdus un skaitļus tām, kuras bērnu pēc Testiem nav iznēsājušas. Tomēr , kāpēc gan lai vispiemērotākā būtu es, ja man vēl neviens tests īsti nav bijis? Vai viņi to noteica pēc asinsanalīzēm un melu detektora sesijas?

  Šķita, ka kaut kas te nav tīrs.

  -"Man pat nav izvēles iespējas?" es nevilšus iejautājos.

  Tūliņ divas dzidri zilas acis pašāvās manā virzienā un es burtiski dzirdēju Lēnu strauji ievelkam elpu.

  -"Nepārprotiet, es alkstu iznēsāt bērnu, taču sākumā vēlējos pabeigt skolu. Kā gan es tikšu darbā.." centos sevi izlabot.

  -"Ak, par visu ir padomāts. Ja nu gadījumā bērna iznēsāšana traucē darba iespējām, Valde nodrošina gan darbu, gan apstākļus. Tāds jau ir Valdes darbs, vai ne? - rūpēties par paaudzes turpināšanu.

  -"Jā, jums ir pilnīga taisnība," atbildēju un pasmaidīju, kaut gan pašlaik es īsti nebiju pārliecināta - ko gan es darīšu, kad būšu apaugļota? Viss mūsu plāns sākt kaut ko darīt lietas labā un paziņot pasaulei par vispārējiem valdības meliem - tas viss pazūd. Ar bērnu es uzreiz būšu Valdes redzeslokā, tā mani vēros kā ērglis peli.

  -"Nu lūk, esam klāt. Te tu paliksi pāris naktis, kamēr tevi izmeklēs," Lēna atvēra durvis , aiz kurām bija mājīga, gaiša istaba - vienīgi tā bija palāta, visas mēbeles atgādināja slimnīcu.

  Lai kā es būtu gaidījusi šo brīdi visu savu mūžu, pašlaik man galvā vajadzēja piespiest sevi pārstāt domāt par bēgšanas plānu.