Deadly | JK

0.0

× I e l a u š a n ā s s v e š ā t e r i t o r i j ā

𝓗

Nēesi tāda gļāvule!

Es nodrebēju, uzliekot rokas uz lielajiem dzelzs vārtiem, raugoties uz lielāko savrupmāju ,ko jebkad dzīvē biju redzējusi, ja neskaita, protams, ko esmu redzējusi internetā. Tā nebija nekāda kārtējā luksus vai māja, kas tevi ielūdz tur dzīvot, bet gan kas baismīgs, kas tevi attur jau pa gabalu, liek pat mesties lapās uzreiz no tāda skata, jo ēnas, kas krita no mēness un ielu lampu gaismām, tās visu padarīja vēl spocīgāku, domājot, ka uz sienām danco visādi mošķi, gan lieli, gan mazi.

Es esmu traka. Ko gan es domāju, pusnaktī nākt viena pati uz vietu, kur, iespējams mīt spoki un sazin vēl kas.

Ziņkāre . Mana prāta iekšējā balss pačukst, it kā atbildētu man uz jautājumiem, uz kuriem nespēju pati rast atbildes.
Nu, protams.

Esmu vienmēr bijusi meitene, kurai interesē visādas mistērijas un leģendas, par kuriem stāsta jau no seniem laikiem. Pasakas par pūķiem, par cilvēkiem, kuri var pārvērties vilkos vai pat citos zvēros. Gan par vampīriem un vēl daudzām citām lietām. Protams, daudzi tic, ka tas viss ir tikai izdomāts, fantāzijas, kuras tika reiz iztēlotas un sastāstītas no paaudzes paaudzēs. Mirstīgie zina, ka tas viss ir bullshits, bet es zinu labāk.

Mans stāsts sākās ar dienu, kas pārvērta manu dzīvi uz visiem laikiem, tad es sapratu, ka šai pasaulē nekas nenotiek tāpat vien, nekas netiek izdomāts no tīras fantāzijas. Es pati to izjutu uz savas ādas un teiksim tā, no tā brīža sapratu, ka neesmu vienīgā, kura ir citādāka.

Jau no bērnības zināju, ka esmu savādāka. Es biju persona, kurai nepatika liels pūlis. Biju tā teikt, vientuļniece, taču manas personības un izskata dēļ, daudzi ar mani gribēja draudzēties, bet es nevarēju to pieļaut, pat ja tas bija smagi. Redziet, kā lai pasaka, man ir spējas. Es to labāk sauktu par lāstu, taču smieklīgi vai nē, es varu nogalināt ar pieskārienu. Ik reizi, ja es apbrīnoju kādu dzīvu radību un tai pieskaros, tā nomirst manā acu priekšā.

Par to domājot, asaras vien sakrien acīs. Tāpēc esmu viena. Tāpēc visu laiku turos vietās, kur mani nevar atrast. Tās vietas parasti ir mani apartamenti Bostonā, netālu no paša centra vai arī bibliotēkā pie mana vectēva, kurš vienīgais zina par manu noslēpumu. Mani vienmēr var atrast ar degunu iebāstu kādā grāmatā. Tāda nu es esmu, grāmatu mīļotāja.

Taču atgriežoties pie tagadnes, es mazliet nožēloju, ka esmu atnākusi uz spokaino teritoriju viena. Pa labi no manis, netālu ir kapsēta. Tas vien man gandrīz liek apgriesties un laisties lapās.

Bet...nē. Ja esmu atnākusi, es nevaru būt gļēvule un krist panikā.

Šī ir vieta, par kuru esmu dzirdējusi nostāstos.

Kādreiz šajā savrupmājā notika grandiozas balles un rosība nekad nemitās. Runā, ka vīrs, kuram pieder šis īpašums, dzīvoja diezgan labi, līdz dienai, kad viss vienkārši apstājās. Nebija ne balles, ne vienas pašas dzīvības netika manītas. Likās, ka viss,kas reiz bija, izkūpēja zilā gaisā. Skaistie dārza augi, kas reiz perfekti auga un tika aprūpēti, tas viss tika pamests novārtā. Viss apauga un nu tajā vietā viss svaigais palika vecs.

Raugoties tagad uz šo vietu, es sapratu, ka neko daudz neatradīšu, ja neviens tur vairs nedzīvo, bet mēģināt nekad nenāk par ļaunu. Saņemot pēdējo dūšu, pirms neesmu pārdomājusi, es satvēru vārtus stingrāk ar savām cimdainām rokām un sāku rāpties uz augšu, bet līdz ko sāku, no visām pusēm augu vijumi sāka kustēties no vietas, tieši apvijoties gar metālu uz manu pusi. No šoka un bailēm, es varēju tikai iekliegties un rāpties augstāk. Man vairs nebija izejas, jo vārtu lejas daļa bija jau aizaugusi un man pat nebija sev laika jautāt, kas ellē ratā notiek. Drošākā vieta bija uz augšu, jo tur vēl augi nebija tikuši.

Tikko nonākusi līdz pašai augšai, jau bez elpas, es varēju tikai noskatīties otrai pusei uz leju. Man nekas cits neatlika, kā vien lekt, jo vijumi bija man visapkārt, tie sāka jau līst ap manām kājām un es sapratu, ka tie mani nožņaugs līdz pēdējam elpas vilcienam, ja es ātrāk netikšu prom no vārtiem, tāpēc nemaz nedomājot, es palaidu margas vaļā, lai tikai kristu uz priekšu.

Sāpes kas iesitās manī, bija kas trakākais, ko biju jebkad jutusi, jo likās, ka esmu salauzusi kaut ko, kad sasitos uz aso zāļaino cementu. Apslāpējusi sāpju vaidu, kas gribēja izlausties no manis, es pamanīju, ka augi sāk ložņāt gar zemi ,tieši manā virzienā. Man nebija laika krist histērijā, jo es nevarēju gulēt uz vietas un ļaut lai mani apēd, bet pakustēties bija f****** grūti! Tikko pacēlusi kāju, tai ielīja tāds sāpju vilnis, kā vel nekad. Iekodusi lūpā, pilnīgi sagaršojot asinis, es novilku vienu cimdu no savas rokas un ar asarām acīm pastiepu to augu virzienā.

"Piedodiet, man nav citas izvēles," nočukstējusi, es pieskāros pirmajam vijumam un aiztaisīju acis, lai neredzētu, ko nodaru augam,kas tāpat kā es, ir arī dzīva radība.

Līdz ko pieskāros, es jutu augu uzreiz atraujamies, it kā tas būtu dabujis strāvas šoku un manas acis momentā atsprāga vaļā. Es ar izplestām acīm ieraudzīju, ka tie sāk atkāpties, visi reizē, vispār bez nevienas skrambiņas, it kā es nekad nebūtu viņiem pieskārusies, taču vienu es pamanīju gan, pat tumsā. Tas kurš bija man viss tuvāk, tieši uz galiņa bija melns sadedzis caurums, bet tā kopumā visi bija dzīvi un veseli. Bet ne jau tas man lika sastingt no bailēm.

Mana pasaule apgriezās kājām gaisā, kad es sāku dzirdēt čukstus. Visur. Pa labi, pa kreisi, aizmugurē, priekšā, es sadzirdēju dažādās balsīs čukstus, it kā augi ar mani runātu.

"Nevar būt. Viņa ir īstā."

"Tā ir karaliene. Saimnieks būs gana priecīgs."

"Esi laipni lūgta atpakaļ, milēdīj. Mēs nezinājām, ka tā esat jūs."

"Atvainojamies par uzbrukumu. Mēs tikai aizsargājam saimnieka īpašumu."

Čuksti turpinājās aumaļām, bet no tiem vien man sāka griezties galva. Acu plakstiņi likās tik smagi un es gribēju tikai aizvērt acis un gulēt, bet vārdi, kas tika izčukstēti panikā no svešajiem, man vien lika palikt nomodā.

"Saimnieks nāk! Saimnieks nāk!"

"Viņš būs dusmīgs, ja uzzinās, ka esam ievainojuši viņa karalieni!"

No tiem vārdiem, es vispār nozīmi nesapratu, bet kad jutu kādu citu klātbūtni, daudz bīstamāku par augiem, sev aiz muguras, tuvojamies manā virzienā , likās, ka man visas iekšas pārakmeņojas.