Mana dzīve ir sāpīga

3.

Mēs iesēdāmies Elisa 'svētku' mašīnā, kuru izmantojam ļoti retos gadījumos. 

''Mani vecāki ļoti priecājas, ka tev beidzot ir 18. Tagad es varu uz tevi noformēt pāris manus darījumus un mašīnas''- Eliss apliek man ap pleciem roku un noskūpsta uz vaiga. Elisam pieder savu mašīnu firma, ar kurām mēs paši braucam.

Braucot uz Elisa vecāku restorānu 'O'Pomedory' es jau varu iedomāties kā viss beigsies- es asarās, Eliss dusmīgs kā velns un mani vecāki laimīgi no redzētā. Nu, var teikt, kā vienmēr.. Jo katru reizi, kad mēs satiekamies ar maniem vecākiem, kaut kas notiek pēc kā es dabuju ciest.

''Nu tad beidzot!!''- ieejot 'O'Pomedory' sadzirdam Enijas- Elisa mātes, balsi. Viņa, izskrien no VIP zonas tumši zaļā, garā kleitā, un kā vienmēr ideāla. Apskaujot mani viņa smaržo pēc lavandas. Mums ieejot VIP zonā, uzreiz ieraugu manu ģimeni- māte kā vienmēr, ar bargu skatienu noskenē mani, tēvs- pat nepamanīdams mani, runā pa telefonu, un māsa- šoreiz viņai melnu matu vietā (kā pēdējo reizi tos atceros) ir no melnām saknēm pārplūstoša koši sarkana līdz orandžā krāsa. Gluži kā manas kleitas krāsas. Viņai, protams, piestāv, bet izskatās mazliet pārspīlēti. Bet visas fotomodeles ir pārspīlētas, tapēc nekā neparasta tur nav..

''Karolin''- mans tēvs nolikdams telefonu, pasmaidīja man. 

''Apsveicu''- Katrina apskāva mani ar ledainu smaidu. Un tajā pašā mirklī, kad ieraudzīja Elisu, pārveidoja savu sejas izsteiksmi uz starojoši laimīgu.

Kamēr mani apsveica visi pārējie, es ar acu kaktiņu ieraudzīju, ka Katrina, apskaujot Elisu, ieliek savas rokas, viņa aizmugurējo bikšu kabatās un piespiežās pie viņa, flirtējot. Nu, ko tur varu pateikt..to ka mana māsa ir padaudza? Jā, viņa ir- tikai kaut kas iesmaržojas pēc naudas, viņa pēc tās skrien kā suns pēc kauliņa. Viņa jau no pašas bērnības ir tāda. Un arī paliks. Bet Eliss..viņš nekad nav pretī citu meiteņu uzmanībai. Viņš, protams, mīl mani, bet pārgulēt un pavadīt vakaru bārā ar citu skaistu sievieti - viņam nav problēmu. Viņš sev atļauj visu. Un es neprotestēju, jo tā nav darīšana- tā ir viņa dzīve. Bet tā kā es neesmu viņu nekad mīlējusi- man pilnīgi vienalga kur un ar ko viņš ir.

''Tātad Karolin''- kad visi ir paēduši, pieceļoties ar vīna glāzi rokā, Enija pasmaidīdama visiem pēc kārtas, apstājās ar skatienu pie manis- ''Tā kā tev šodien Beidzot piepildās tie gaidītie 18 un tu esi mūsu mīļā dēla mīļotā, mēs ar tavu tēvu, Eliss, izdomājām, ka mēs tev atdodam vienu no mūsu villām Florencē, un viss kas atrodas tur, iekļaujot arī Bentley Continental GT, kuru mēs nopirkām pagājušo gad.''- Enija iesmejas un paskatās uz Teiru- Elisa tēvu. Un tad, nolikdama glāzi ar vīnu, izņem no savas somiņas aploksni un noliek pie mana šķivja, nobučojusi mani uz vaiga.

''Bet..bet''- es no šoka nevaru iesākt savu domu par to, ka nevaru to pieņemt, bet te atskanēja Katrinas balss- ''Ko? Jūs gribat pateikt, ka viņai- šitai pelēkai rotaļlietai vienkārši tā pat vien uzdāvina māju Forencē un vienu no dārgākajām mašīnām? Vienkārši ko? Jūs esat nojūgušies? Viņa to nav pelnījusi!''- Katrina tagad vērsās pie Elisa vecākiem, kas tagad izskatījās nedaudz nobālējuši. 

''Katrin''- mana māte, saņemot Katrinas roku, mēģina ar skatienu nomierināt meitu.

''Nē! Kapēc jūs viņu pārdevāt Viņam, nevis mani?''- Katrina piecēlās no krēsla un tagad rādīja uz Elisu.

''Katrin''- māte atkal mēģina pieskarties viņai, bet Katrina atsit mātes roku- ''Kapēc? Kapēc viņa?''- Katrina nevar nomierināties, un sāk palikt arvien sarkanāka.

''Jo viņa nav mūsu meita! Bet tu esi!''- māte neizturējusi ieaurojās un arī piecēlās kājās. Bet tad, palikusi balta kā krīts, pievērsa savu skatienu man.

Ko?

''Ko?''- Katrina tagad izskatījās bāla. Un visi pārējie arī. 

Man likās it kā manī beidza cirkulēt asinis. 

''Labi, paldies par burvīgo vakaru, bet mums tagad jādodas. Karolin, velreiz, apsveicu''- tēvs piecēlās, ātri savāca mātes un Katrinas mēteļus un visi trijatā klusēdami izskrēja ārā no restorāna.

Un tad iestājās pilnīgs, es varu teikt, ka nāves klusums. Jo es nebiju vienīgā, kas no šoka neko nevarēja pateikt.