Mana dzīve ir sāpīga

17.

''Ko? Bet viņam jāatgriežas tikai rīt..''- es iesaucos un man uzreiz sākas drebuļi. 

Ķermenis momentā paliek ledaini auksts, nebūšu šokā ja esmu palikusi bāla kā krīts. Drebēšana pārņem ķermeni un es mēģinu nomierināt sevi ar domu, ka vel nav nekas noticis. Varbūt Eliss tagad ir tikai citas valsts lidostā, viņam vel jālido un mājās viņš būs tikai pēc kāda laika, pa kuru mēs paspēsim ierasties mājās itkā nekas vel nav noticis.

''Ker, viss labi, mēs paspēsim''- Lewis uzliek uz manas ledainas plaukstas savu silto roku un savelk savus pirkstus apkārt manējiem.

''Ko tev pateica klausulē?''- es nevaru normāli parunāt un ar pēdējiem spēkiem izrunāju savu jautājumu.

''Ka viņš esot piezvanījis pavāriem, lai sataisa romantiskās vakariņas, jo viņš atgriežas šodien nevis rīt. Viņš vēlas tev sataisīt pārsteigumu, tapēc pateica visiem klusēt. Viņš nepateica savu ierašanās laiku, bet man pateica, ka viņš esot zvanījis no mašīnas, tātad viņš ir kaut kur netālu no mājām''- Lewis pasaka un paskatās uz mani.

Bailes- tas ir vienkārši vārds, bet kad tu paīstam zini kas ir bailes, tu sapratīsi. Es nedaudzo reižu skaitā esmu baidījusies par savu dzīvību, un šoreiz šīs bailes arī pārvar mani.

''Ker, tev jānomierinās''- Lewis pasaka un apstājas uz sarkanās gaismas.

''Nomierināties? Tu nesaproti kas tagad būs, ja Eliss uzzināja ka esmu izdarījusi ko tādu?!''- tāda sajūta it kā pati mēle dreb, jo pareizi izrunāt man vienalga nesanāca.

''A ko tu izdarīji? Izbrauci ārpus mājas ar savu apsargu? Tas nav nekas traks! Karolin, izbeidz psihot, viss būs kārtībā!''- viņš ar paskatās uz mani un sāk braukt ātrāk.

''Nebūs''- es klusām nomurminu, piespiežos pie loga un aizveru acis.

Ja mēs nepaspēsim, viņš mūs nogalinās. Vistiešākajā nozīmē.

''Ker, celies''- dzirdu Lewisa balsi, bet nereaģēju- ''Karolin, lūdzu, celies, Eliss..''- viņš nepaspēja pabeigt teikumu, es kā dabujusi elektrošoka triecienu, pielecu -

''Ko? Kur viņš ir? Mēs nepaspējām? Viņš ir šiet? Viss? Tagad mēs mirsim?''- mani tūkstotis jautājumu galvā izpraucās no manas mutes un es atveru acis. 

Mēs sēžam mašīnā, pie mājas. Lewis ar greizu smaidu skatās uz mani.

''Tev jānomierinās, mēs paspējām, viņa vel nav. Bet mums ir jākustās ātrāk uz māju, va arī mēs nomirsim šeit''- Lewis pajoko ar greizu smaidu un es iedunkāju viņa plecu. 

Mēs ātrā tempā sākam iet apkārt mājai, jo tas būt ātrāk nekā ienākt mājā no autostāvietas. 

Mājai apkārt ir milzīgs parks, kurš ir veidots ar lieliem fantāniem, skulptūrām, ar zaļumu labirintiem un puķu dobēm. Es šeit neesmu bijusi jau ļoti sen. Man Eliss gandrīz vienmēr ar miljons iebildumiem neļauj iet ārā.

''Tur ir pārāk auksti, bet tev nav siltās jakas. Kad nopirkšu, tad arī iesi, bet pagaidām ej pastaigājies pa māju, tā arī ir liela un skaista. Un pie tam ir silti.''

''Karolin, beidz izšķiest savu laiku uz stulbajām pastaigām. Tev ir viss ko vien tu vēlies, tapēc aizej un atrodi citu ko darīt.''

''Karolin, netracini mani! Ej uz savu istabu un lai es vairāk nedzirdētu par tavām pastaigām!''

Pašā dzīves sākumā ar Elisu es nezināju par viņa plāniem uz mani, tapēc prasīju ko vien vēlējos- pastaigāties ar draugiem, par skolu, par treniņiem. Pēc mūsu katras sarunas ar aurošanu, bļaušanu un kādreiz sitienu (jo no sākuma Eliss pret mani nepacēla roku), tad es sapratu, ka nav vērts iet un kaut ko prasīt. Vienkārši samierinājos ar to, ka labāk vienkārši viņu neaiztikt.

Bet to, ka Eliss mani neklausās, tā nav patiesība- viņš uzbļauj, iesit, bet pēc tam apdomājas un izdara to, ko es vēlējos. Tas viņā ir visdīvainākais- viņš mīl mani un parāda to, bet viņš nekad nemācēja paturēt savas agresijas izlēcienus.

Viņš pēc mūsu pirmajiem strīdiem taisīja spontānas pastaigas, dāvināja dāvanas.Skolu viņš man iemainīja pret mācībām internetā. Un treniņus- viņš neatļāva man iet uz dārgo sporta zāli ,bet gan speciāli man uzbūvēja trenažierzāli, kura tagad stāv nevienam nevajadzīgi, jo pēc kāda laika man sākās veselības problēmas un es sportu pametu.

''Zini, es vienu brīdi domāju ka tu esi bezsamaņā, bet tad sapratu ka tu esi vienkārši aizmigusi''- Lewis ar smiekliem izrauj mani no atmiņām.

''Skaists laiciņš ārā, vai ne?''- mums pretī no labirinta iziet Eliss ar platu smaidu.