Mana dzīve ir sāpīga

6.

 Paskatoties spogulī redzu pilnībā sagrautu un nelaimīgu meiteni, kas izskatās tā, it kā tagad būtu izbēgusi no cietuma. Visi vaigi ir notraipīti ar melnu tušu, kuras vairāk nav uz skropstām, sarkanas acis no raudāšanas, bāla kā līķis, pārsista lūpa un milzīgs violets zilums uz vaiga. Burvīgi aizvadīta mana 18 dzimšanas diena..

Novelku un nometu izbojāto ar tušu un asarām kleitu uz zemes, un ielienu dušā. Stāvēt zem siltās ūdens strūklas var mūžīgi- cik tas ir patīkami. 

Pēc spēcīga Elisa sitiena es nokritu uz zemes un atsitos ar galvu pret zemi. Asas sāpes lūpā un vaigā. Asins piles uz ideāli baltās marmora grīdas. Katrs grūtais elpas vilciens. Pulsējošā sāpe. Trīcošais ķermenis, kuru nevar nomierināt. Elisa roka mani uzvelk uz augšu un izgrūž pa durvīm ārā. Durvju aiztaisīšanās ar vēja pūtienu. Kalpoņu baiļu un apmulsuma pilnās seju izsteiksmes. Griļīgie soļi pa milzīgām trepēm. Atmiņas zudums kā tiku savā istabā. 

Siltais ūdens visu nomazgās. Sāpes. Bailes. Trīsas. Asinis. Žēl ka nedrīkst izmazgāt savu dvēseli ar siltu ūdeni. Tas varētu palīdzēt.

Ātri ielienu gultā un ceru ka ātri aizmigšu.

''Karolin, mīļā''- savā sapnī dzirdu Elisa balsi. 

Tas ir tikai sapnis.

''Piedod man...es tā negribēju''- sajūtu kāda rokas ap manu vidukli un dārgā brendija smaržu.

Tas nav sapnis.

''Es tā negribēju. Es negribēju, lai tu ciestu, tu taču to zini. Tu taču zini, ka esmu labs cilvēks, vai ne?''- Eliss pilnībā piedzēries guļ uz mana sāna un kaut ko murmina ar aizvērtām acīm.

''Tu taču zini, ka es mīlu tevi, vai ne? Zini?''- viņš paceļ savu neskaidro skatienu pret mani.

Cik tagad laiks? Rīts? Vai vēl tikai vakars?

''Karoliin, piedod, es tā vairāk nedarīšu''- viņš nobubina manā segā.

Viņš vienmēr to saka kad ir piedzēries. Dzērumā viņš vienmēr izskatās kā mazs kucēns, kurš mīl visu pasauli.

Pēc kāda brīža vēlreiz pagriezusies, saprotu, ka viņš ir aizmidzis- pa pusei guļot man uz sāna, pa pusei uz gultas malas. 

Pamostos no tā, ka caur maniem aizskariem spīd spoža saule. Pagriežos uz citiem sāniem un mēģinu atkal aizmigt. Bet kaut kas nav lāgā. Beigās saprotu- mans otrs spilvens smird pēc brendija- tātad Eliss šeit ir gulējis visu nakti. Bet tagad viņš, laikam, ir savā kabinetā, ieslēdzies, atkal dusmīgs par to, ka vakar bija tik piedzēries, ka atnāca pie manis pats.

Brokastis, kā vienmēr, stāvēja uz galda, uz ritentiņiem pie durvīm. Pieceļos, piebīdu galdu pie gultas, ieslēdzu savu televizoru un pamanu uz gultas gala puķu pušķi.

''Mīlu tevi. -Eliss'' vēstīja zīmīte pie gladiolu pušķa. Viņš tiešām jūtās tik vainīgs par vakar padarīto vai mani gaida kaut kas jauns? Puķes, protams, bieži no viņa dabuju, bet zīmītes tad, kad ir kaut kas noticis. Bet kas?

Pēc ilgas sēdēšanas istabā apnīk un gribas iziet. Bet vienalga ir bail- zilums pietūka un palika zaļi violets. Un man ir pārāk sāpīgi viņu aiztikt, lai aizkrāsotu. Lūpa izskatījās it kā mazliet labāk, nekā vakar. 

Stāvot pie sava durvju roktura man bail to atvērt. Laikam pēc vakardienas situācijas- jo tāpat kā tagad es vakar stāvēju pie durvīm un domāju- iet vai neiet. Labāk nebūtu gājusi. Bet neviens nezin, kā tad beigtos. 

Nokāpjot lejā, vienlaga bailes nepāriet, bet rokas paliek aukstas un trīcošas. Varbūt viņš vel guļ? Un ir aizgājis uz savu istabu? Bet tad, kad ieeju plašajā ēdamistabā ar skatu pret baseinu, pamanu kādu vīrieti, kuru vel neesmu redzējusi šeit. Varbūt jaunais apsargs? Vai šoferis?Kalpones, kuras runāja ar viņu, pamanot mani, pasmaidīja. Un tajā brīdī vīrietis pagriezās pret mani. Viņam bija tumši melni mati un tikpat tumšas uzacis. Dziļas, brūnas acis, kad iekavējās pie mana vēl pulsējošā ziluma. Viņam pieceļoties, sajutos tik maza kā bērns. Viņš bija garš, ar lieliem pleciem un atlētisko ķermeni. Caur parastu melnu kreklu varēja redzēt viņa ķermeņa apveidus. Viņš, laikam, bija kāds slavens sportists, jo ķermenis viņam bija tiešām fascinējošs.

''Sveika, Karolin, es esmu Lewis- tavs jaunais apsargs''- viņš zemā balsī pasmaida.