Mana dzīve ir sāpīga

30.

Viņš izskatījās tik ļoti izmocīts.. likās, ka viņš ir gatavs mirt.. viņš pat nepacēla uz mani skatienu. Man bija bail par tām asinīm, kas bija uz viņa apģērba. Ja viņš ir nāvīgi ievainots? Vai arī es viņu nepaspēšu izglābt, jo viņš nomirs ātrāk, nekā es paspēšu viņu izglābt.

''Karol...lin. Nedari to.. Viņi vienalga mani nogalinās. Vairs nav vērts glābt mani. Nedari to..''- Eliss nepaceļot skatienu noburkšķ. Vārdi ir tik tikko dzirdami, bet es visu sapratu.

''Eliss.. lūdzu, nedomā tā, es izvilkšu mūs no šejienes''- es apsēžos uz ceļiem pie viņa un saņemu viņa seju rokās. Tuvumā viss izskatās vēl šausmīgāk- virs uzacs viņam ir liela rēta, no kuras vēl sūcas asinis. Lūpa pārsista, daudz skrambu. Gribu pacelt kreklu un paskatīties, no kurienes nāk asinis, bet viņa roka stingri saņem manējo un pievelk mani pie sevis- ''Es tev pavēlu- neko neparaksti, pamet mani un bēdz ar Lewisu no šejienes. Es vienalga miršu, nav citas izejas''- viņš nočukst un no mugurpuses kāda stipra roka atrauj mani no viņa.

''Tātad? Karolin?''- Vladims cieši tur manu roku un skatās tieši man sejā.

Viņš vienalga viņu nogalinās... jā.. tā ir taisnība. Viņš neatstās Elisu dzīvu, pat ja es mēģināšu no visa spēka kaut ko darīt. ''Neparaksti''- man dūc galvā Elisa vārdi un es saprotu, ka Eliss zina labāk kas un kā. Man nedrīkst to parakstīt... jo... jo tā ir Elisa pēdējā vēlēšanās. Un viņš vēlas, lai es tā izdaru. Viņš arī vēlas, lai es dzīvoju, nevis mirstu kopā ar viņu. Viņš ir kaut ko saglabājis tajā pakā, tajos dokumentos, par ko es neko vēl nezinu. Un Vladims mēģina mani tagad pierunāt parakstīt... zaudēt visu, ko Eliss vēlās man atstāt.. 

Vai nu es tagad glābju sevi un Lewisu, vai arī mēs mirsim visi kopā un Vladims dabūs visu, ko vēlējās. 

Eliss paceļ skatienu un ieskatās dziļi man acīs. Es zinu, ko viņš domā ar šo skatienu. Ka viss būs labi, ka mana dzīve atkal nokārtosies. Ka es būšu.. aizsargāta. 

''Es mīlu tevi''- Eliss norunā bez skaņas.

Es vairs nevaru noturēt asaras. 

Es sapratu, ka redzu viņu pēdējo reizi savā mūžā... es skatos uz to cilvēku, kuru es tik ļoti ienīdu, bet tagad, kad ir pienācis šķirties, es saprotu, ka viņš man ir kļuvis dārgs. Viņš ir ieņēmis manā sirdī vietu, kuru neviens un nekad vairs neieņems un neatņems man.

Es paskatos pēdējo reizi uz Elisu, ieelpoju, pagriežos pret Vladimu un pasaku- ''Es neko neparakstīšu''. Es ieraugu, kā Eliss skatoties uz zemi, pasmaida.

''Tu saproti, ka ja tu saki nē, tad viņš mirs?''- Vladims izskatās šokēts... un es pati esmu šokēta par savu teikto... Vai es tiešām esmu gatava atdot Elisa dzīvību, lai dabūtu Elisa mantojumu un Lewisu?

''Viņa pateica, ka viņa neko neparakstīs, tātad viņa neko neparakstīs!''- Eliss ar kunkstiem pieceļas un ar stingru skatienu paskatās uz mums.

''Prom''- Vladims nošņaucas un tas ir domāts mums abiem.

Bet tajā brīdī, kad mani vilka ārā no kabineta, Eliss, saķēris mani aiz rokas, stipri piespiež pie sevis un noskūpsta.

''Es vienmēr mīlēju, mīlu un mīlēšu tevi, nekad neaizmirsti to''- un viņu izvilka ārā no kabineta pa citām durvīm.

Es arī tevi mīlu- es nodomāju un saprotu, ka es to nepaspēju pateikt viņam, nepaspēju...

Mani veda divi apsargi pa koridoru, kad es izdzirdēju pistoles šāvienu.

Tajā brīdī es sapratu, kas tas bija. 

Kas notika.

Tas bija viņš.

Un viņa vairs nav.

Es nokrītu uz zemes un aiztaisu acis.

Viņa vairs nav un nekad nebūs.

----

Rakstīju šo daļu ar kamolu kaklā un ar asarām acīs. 

Ceru, ka neviens neraudās! 

-A