Mana dzīve ir sāpīga

15.

Klusēdami, mēs iesēdāmies mašīnā un tad kādu brīdi braucām, līdz atkal apstājāmies pie kādas kafejnīcas.

Lewis izskatījās saspringts un nedaudz dusmīgs, tapēc man negribējās lauzt klusumu, pēc kura, gan jau, sekotu barga saruna par to, ko es nedrīkstēju darīt.

Lewis, izgāja no mašīnas, neko nepateikdams un iegāja kafejnīcā.

Kafejnīca izskatījās kā romantiskajos seriālos- sarkans bruģis, lieli logi caur kuriem varēja redzēt cilvēkus ēdam gardas bulciņas un dzerot kafiju, un lielas, koka durvis, ap kurām ir sastādīdas skaistas puķes podiņos. Romantiski un mīļi. Pēc kāda laika, no kafeinīcas izgāja Lewis ar divām glāzēm un diviem maziem, papīra maisiņiem, kuros, laikam bija kāds nopirkts mums, gardumiņš.

Varbūt Lewis arī izskatās dusmu pilns un ļoti viegli aizkaitināms, bet viņš ir jauks cilvēks, kurš pat dusmu uzplūdumā izdarītu jauku un mīļu lietu, pat ja viņam tas negribās. Un es to sapratu jau no pašas pirmās dienas, kad viņu satiku. Tāda sajūta rodas, ka pazīstu viņu jau ļoti ilgi. Eliss tā nekad nebūtu izdarījis... Es labākajā gadījumā, dabūtu pāris sitienus un tad paliktu raudādama mašīnā, kamēr Eliss kaut kādā bārā pazustu uz pusdienu.

Lewis iekāpa mašīnā, un mašīnā ieplūda kafijas un gardu kroasānu smarža. Kad Lewis neko, atkal, nepateikdams, ielika man klēpī maisiņus un iedeva rokās kafiju, es pasmaidīju, jo zināju, ka viņš vairs nav dusmīgs.

''Tu esi dusmīgs uz mani?''- es nobubinu, kad vairs nevaru izturēt mokoši ilgu klusēšanu.

''Vienkārši vairāk neej uz ringu bez manis''- viņš atbild , un es redzu kā viņa rokas saspiež mašīnas stūri.

''Kapēc?''- es pajautāju, nesaprazdama, vai tā ir greizsirdība, dusmas vai vienkārši darba pienākums.

''Jo es tā pateicu. Tev ir jāklausa ko es tev saku. Ja vel reizi mani nepaklausīsi, tu no manis atrausies, tu saprati?''- viņš to nosaka un paskatās uz mani ar savu tumšu skatienu. 

''Mani pasauca un vispār.. tu neteici man nedrīkst iet uz ringu..''- es pievērsusies ceļam,pasaku.

''Es tev pateicu, STĀVĒT UZ VIETAS, tur kur es tevi atstāju!''- viņš pasaka jau skaļāk.

''Klausies, es neesmu tev suns, lai tevi klausītu, tev skaidrs?! Tad brauc nākamreiz bez manis uz savu nolāpīto sporta zāli un nokārto savas darīšanas PATS! Un beidz uz mani visu laiku bļaut- Tu neesi Eliss!''- es uzbļauju to skaļāk nekā gribēju un paskatos uz viņu jau ar bailes sajūtu.

Viņš neko neatbildēja, redzēju tikai to, kā sasprindzinās viņa muskuļi un pirkstu kauliņi paliek balti.

''Nekur es bez tevis nebraukšu, un neatstāšu nekur vienu''- viņš pasaka pēc kāda brīža, kad paiet kāds klusuma brīdis.

Vai es viņa balsī sadzirdēju maigumu? 

Iestājās atkal klusums. Negribu klusēt, bet negribu arī strīdēties.

Pēc kāda laika mēs piebraucam pie kāda meža ceļa un Lewis apstādina mašīnu. Viņš iziet un atnāk pie manām durvīm.

''Kur mēs atbraucām?''- es pajautāju, kad Lewis atver man durvis un paņem no rokām ēdienu.

''Tulīt redzēsi''- viņš to pasaka ar dusmīgu balsi, bet dzirdu arī mīļuma pieskaņu, un tapēc saprotu, ka viņš vairs nedusmojas.

Es gāju pēc viņa pa meža celiņu- mazu taciņu, kas līkumodama iet meža dzīlēs  un pēc kāda laika es sadzirdu upes šalkoņu. Un pēc kāda brīža es to ieraugu- lielu, mutuļojošu ūdens mēli, kas izskatās mežonīgi baisi, bet neaprakstāmi skaisti. Tā, kā tagad ir rudens- viss apkārt ir orandži- dzelten- sarkani- zaļi- zeltains, kas izskatās kā bildītēs bērnu grāmatās, kad apraksta 'skaisto rudeni'. Upes šalkoņa ir tik stipra, ka redzu, ka pa straumi nereālā ātrumā nopeld ar straumi koka gabali, koku saknes.

''Tu nāc?''- es sadzidu Lewisa balsi, un pagriežoties, ieraugu, ka viņš sēž uz liela akmeņa drusku nostāk no upes malas. Akmens ir liels, un tapēc bez problēmām uzrāpjos uz viņa pie Lewisa blakām.

''Tu esi laimīga ar viņu?''- pēc ilgā klusuma, Lewis pajautā un es nesaprašanā paskatos uz viņu.

''Ar ko?''-  es pajautāju un pēc sekundes saprotu par ko iet runa.

''Ar Elisu''- viņš pievērsa man savu tumši brūno skatienu.