Mana dzīve ir sāpīga

42.

''Novāc pistoli''- es sadzirdu sievietes balsi man aiz muguras.

''Viņa saka ka neko nezin''- viņš noburkšķ, bet pistoli nenoņem.

''Viņa tiešām neko nezin''- viņas balss ir ļoti skaista un šokējoši maiga šādai situācijai.

''Ko tu muldi. Viņš tev melo, tu nesaproti? Tu viņam tici, jo tu esi emocionāli pie viņa piesējusies!''- Vladims paceļ balsi.

''Ko tu gvelz Vlad, nomierinies un noņem pistoli''-viņas soļi tuvojās mums, bet viņa tvēriens ap pistoli palika arvien ciešāks, es to jutu.

''Kāpēc? Tad no viņas nav jēgas ja viņa tik un tā neko nezin''- viņš paceļ balsi - ''Viens šāviens un viss, no viņas NAV JĒGAS!''- viņš nobļaujas.

''Viņa ir stāvoklī!''- viņas atbilde mani satricināja. Tajā brīdī pistole pazuda no manas galvas un pagriezusies pret viņu es ieraudzīju gan izbrīnu, gan šoku.

''Ko? Viņa... no viņa?''- viņš gandrīz čukstot pajautā.

''Jā''- viņa strikti atbildēja.

''Un... un ko tas nozīmē, ko mēs tagad darīsim ar viņu?''- viņš pajautā.

''Neko''- sievietes soļi piegāja pie manas muguras. 

''Kā neko? Mēs tagad varam.. viņa ir Lewisa vājums un vēl plusā.. viņa un vēl bērns, viņš nevēlēsies abus zaudēt.. viņš tagad darīs jebko ''- viņa smaids bija dēmonisks.

''Ko tu gribi no viņa?''- sieviete pajautāja.

''Ak.. cik jauki. Kāda negrib nabadziņam Lewisam neko nodarīt, jo ir samīlējusies viņā, ko..? Tu esi nojūgusies, viņš tevi izmantoja un tāpēc- TEVIS DĒĻ mēs pazaudējām to sasodīto paku no Elisa! ''- viņš iekliedzas un es sajūtu, kā sieviete paiet nost no viņa - ''Un es darīšu jebko tagad, lai dabūtu to atpakaļ''- viņš atsien manas rokas, tad kājas, paņem mani aiz pleca un sāka vilkt pa gaiteni. Mēs bijām kādā tukšā mājā ar daudz istabām.

''Vlad, nomierinies, tas nebija pa plānam!''- sieviete nokliedzas mums aizmugurē.

''Man VIENALGA uz tavu plānu, man ir savs plāns tagad''- viņš pasaka- ''nogalināt viņus abus, ja neviens nepateiks kur tā paka ir. Ak jā, visus trijatā''- viņš iesmejas un apstājas ar skatu pret sievieti.

Viņa ir ļoti skaista, gara, slaida sieviete ar gaišiem blondiem matiem. Es viņu kaut kur redzēju, tikai nevaru atcerēties kur..

''Pagaidi, nu nevajag, Vlad''- viņa pieskrien pie viņa klāt un saķer aiz pleca, bet viņš ar otru roku, kurā ir pistole no visa spēka apgriežas un iesit viņa pa žokli. Viņa bezsamaņā nokrīt uz zemes un tur arī paliek.

''Sasodītā sieviete''- viņš nomurmina un sāk soļot tālāk pa gaiteni. 

Bet tad apstājas un vienā no istabām ieiet. Tur, tāpat kā es sēž Lewis un apkārt viņam stāv 4 vīrieši ar elektrošokiem un pistolēm.

''Ker''- viņš paceļ galvu un nočukst.

Vladims nomet mani pie sienas pretējā istabas pusē un atkal paceļ pistoli pret manu galvu.

''Tev ir viena iespēja pateikt, kur ir tas, ko man vajag, vai nu viņa mirs ar tavu bērnu kopā''- viņš pasaka.

Lewisa acīs es ieraudzīju izmisumu. Viņš apstulba. Viņš nezināja ko atbildēt, jo tagad stāvēja uz jautājuma mana dzīvība. Bet viņš klusēja, viņš neko nepateica. Un tad izskanēja šāviens.

Es iespiedzos un sačokurojos uz zemes.

Pēc kāda laika es atveru acis un mēģinu saprast kas notiek, jo man nekas nesāp.. man nekas nenotika... varbūt viņš izšāva garām?

Es paceļu galvu un ieraugu Vladimu guļot uz vēdera uz zemes un viņam apkārt- asinis.

Tad paceļot acis es ieraugu to pašu sievieti, ar pistoli rokās. Viņa izšāva. Viņa nogalināja Vladimu.

Tālāk viss bija kā miglā.

Viņa atsēja gan mani, gan Lewisu. Mēs skrējām uz mašīnu. Mēs atkal kaut kur braucām.

''Tev viss kārtībā? Tiešām? Viņš tev neko nav izdarījis?''- Lewis man pajautā un es pagriežos pret viņu. Mēs sēdējām mašīnā- Lewis pie stūres, es blakus viņam un tā sieviete- aizmugurē.

''Viņš nepaspēja''- viņa atbildēja manā vietā un es pagriežos pret viņu.

Esmu šoka stadijā, bet smadzenes jau kaut nedaudz sāk atkal strādāt- es viņu tiešām kaut kur esmu redzējusi. Bet tikai kur? 

''Tā ir Silvija''- Lewiss pasaka uz manu apstulbušo skatienu- ''Elisa mīļotā''.