Mana dzīve ir sāpīga

13.

''Ker, tev nedrīkst to noklusēt''- Lewis pasaka, kad atlaiž mani no apskāviena.

''Man jāklusē, man nav izvēles''- es nomurminu

''Ker..''- Lewis saņem manu roku, kur ir griezumi un paceļ to- ''Viņš to tev izdarīja?! Eliss, vai ne!?''- viņš tagad izklausījās atkal dusmīgs.

''Nē''- es sameloju.

Kapēc Lewis tā dara? Kapēc viņš mēģina tagad mani nostādināt pret Elisu? Es jau tā bez viņa padomiem zinu, ka dzīve ar Elisu ir šausmīga.

''Nemelo man''- viņš saspiež manu roku tā, ka mana āda paliek balta zem viņa pirkstiem- ''Ko viņš tev vel dara?! Varbūt vel pāris reizes mēģināja tevi pakarināt?''- viņš runāja ar tādu dusmu kvēli, ka man palika arvien bailīgāk un bailīgāk no viņa. Pirmo reizi es sajutu, ka es baidos kādu vairāk nekā no pašu Elisu.

''Nē!''- es nokliedzos un izrauju roku no viņa tvēriena- ''Ko tu gribi ar to panākt?! Ar tavām dusmām un padomiem?! Tā IR MANA DZĪVE! Un tā NEKAD nemainīsies!''- es jau histērijā kliedzu uz viņu un instinkts saka atkāpties, jo vienmēr pēc jebkuriem saviem vārdiem es dabuju sitienu. Tapēc atkāpos un aizsedzu seju ar roku.

''Ker..es nedarīšu tev pāri, kā tu nesaproti..es gribu tevi pasargāt''- viņš pienāk man klāt un ar vienu roku saņem manu zodu

''Kapēc? Kapēc tev to vajag? Tas ir tikai darbs, kuru tev jāpilda 3 dienas ..un šī diena ir pēdējā... ''- es nomurminu

''Ker..''- viņš to nosaka tik maigi, tik mīļi, ka mans aizsargāšanās instinkts nomierinās un es vairāk nebaidos- ''Braucam ar mani, nebaidies. Viss būs kārtībā- neviens neuzzinās''- viņš pasaka un pieliek savu pieri pie manējās. 

Mana sirds dungo kā negudra. Es vel nekad nepārkāpu Elisa likumus, un vēl ar kādu citu cilvēku. Tāda sajūta, ka Lewis mani iemācīs kā dzīvot savādāk..nevis tā kā es dzīvoju pašlaik. Bet tas nebeigsies labi.

Tagad ir vēlais rudens. Visi koki tagad ir sarkanās, orandžās un dzeltenās krāsās. Tas izskatās tik ļoti skaisti kā televīzoru raidījumos, kurus es skatos.

''Mēs varam pēc tam aizbraukt uz centrālo parku''- Lewis pateica, kad pamanīja kādām izbrīnītām acīm es skatos uz dabu.

Es neatbildu, jo bailes sajūta nepāriet.

Mēs aizejam aiz mājas un peejam pie melnā Mercedes džipa.

''Kur mēs braucam?''- es pajautāju, nenoturējusies no ziņkārības.

''Man vajag sakārtot pāris dokumentus ar dažiem pazīstamiem un tad mēs esam brīvi un varam darīt ko gribam''- Lewis pasmaidīja.

Atkal iestājās klusums, kuru es negribēju lauzt, tapēc neko vairāk nejautāju. Kādu laiku braucām pa meža ceļu, bet tad iebraucām pilsētā. Un šeit es vel neesmu bijusi. Pilsētiņa izskatījās maziņa, bet ļoti eleganti un moderni veidota- visas mājas bija jaunas celtnes, visas mazas kafeinīcas izskatījās tik ļoti omulīgi, ka mana kvēle auga ieiet un paskatīties ko tur piedāvā. Katrs cilvēks, kuru mēs pabraucām garām, bija ļoti smaidīgs vai arī izskatījās vienkārši laimīgs ar savu dzīvi- visiem bija ļoti priecīgs skatiens un kāds arī pamāja kādam pāri ceļam. Negaidīti, bet es gribētu dzīvot tik pat mierīgi, pat šajā pilsētiņā.

Mēs piebraucām pie kādas lielas, meln-baltas ēkas ar lieliem logiem, kur bija redzami boksa ringi.

''Nāc''- Lewis uzsmaidīja un izkāpa no mašīnas. 

Man izkāpjot, man jau bija dīvaina sajūta, ka es negribu tur iet. Tas laikam tapēc, ka es esmu ļoti atsvešinājusies no cilvēkiem un parastās dzīves.

Lewis izskatīdamies saspringts, un saņemdams manu roku, mēs iegājām šajā ēkā un nokļuvām lielā telpā kurā bija vairāki ringi- kur tagad kāvās pāris puišu,un, sporta zāle- kur pārējie puiši staipīja nereālus kilogramus. 

''Ej tu nost, kas ir ieradies''- no kāda ringa noleca vīrietis, kas bija lielāks par Lewisu apmēram par 4 reizēm.

''Sveiks, Terov''- Lewis nosaka zemā balsī, kurā viņš nekad nav runājis ar mani- ''Mums ir jārunā''

''Un beidzot esi izdomājis parunāt!Labi ka nav pavisam vēlu''- Terovs greizi uzsmaidīja un tad viņa acis pamanīja mani, kad biju klusējot piespiedusies Lewisa rokai- ''Ej tu nost, ko es redzu! Tā taču ir tā Violetas jaunkundze, vai ne?''- Terovs pēc pāris sekundēm klusešanas, pasaka ar izbrīnas pilnām acīm.

''Jā, tā ir viņa''- Lewis pasaka un uzliek savu roku man uz vidukļa. Citās reizēs es būtu protestējusi, bet šoreiz esmu laimīga, ka Lewis tā izdarīja- jo šis milzīgais vīrietis tiešām mani nepajokam biedēja.