Mana dzīve ir sāpīga

39.

Divas dienas nevarēju nomierināties. Mēģināju dzīvot tālāk, bet nesanāk.. domas lauzās ārā ar katru reizi arvien stiprāk. Katru reizi atguvos sēdēdama uz zemes, ieurbusies zemē. Ar katru reizi palika arvien šausmīgāk un bailīgāk. 

Ja viņš nav vienkārši tā pat atbraucis, pārbaudīt mani, bet gan pateikt kaut ko, ko es nezinu vai baidos dzirdēt.. Ja ar Lewisu kaut kas nav kārtībā..

Nē. Viss ir labi.

Ar katru reizi arvien skaļāk un vairāk sev to atgādinu. Bet ar katru reiz arvien vairāk neticas pašai sev.

Pagāja mēnesis.

Domas nerimās, bet, liekas, it kā ar katru reizi paliek arvien vieglāk ap dūšu. 

Bet domāju, ka ar visu man palīdz tik galā mazais. Ar katru dienu viņš aug. Ar katru dienu viņš man atgādina ka viņš ir. Ar mani. Un būs ar mani. Un man ir jādara viss, lai viss viņa dzīvē būtu stabili un labi. Liekas, it kā ar katru dienu es pati mainos- mani mērķi dzīvē, mani uzskati, manas bailes pazūd, ar katru dienu es palieku spēcīgāka, tāpat kā mazais.

Pagāja vēl viens mēnesis.

''Buonasera Karolina! Ciao!''- no manas mazās mājiņas iznāca 4 itāļu sievietes- skaistules, kas palika par manām draudzenēm. Sandra atveda pie manis viņas un mēs palikām par ļoti labiem draugiem. Man ir liels prieks, ka kaut kas manā dzīvē notiek kā pārējiem cilvēkiem- esmu stāvoklī, man bija draudzīgas pasēdēšanas itāļu gaumē un man ir draugi.

Sandra nobučoja mani uz vaiga un izskrēja ārā- ''Es atnākšu rīt!'' . Paskatoties pa logu, ir ļoti tumšs, jo itāļiem vakariņas ir ļoti vēlu. Pagriežos pret galdu un iesmejos- pudeles no vīna, vīna glāzes, daudz šķīvju, un nekas nav palicis no gardās picas un pastas. 

Sāku tīrīt galdu un saprotu, ka tādi mirkļi ir burvīgi- Klusums. Pilna virtuve ar netīriem traukiem. Tumsa. Tas ir skaisti.

Atstāju netīros traukus nenomazgātus un eju gulēt- ar katru dienu paliek arvien grūtāk ar visu.

No rīta sadzirdu no lejasstāva trauku šķindoņu un ūdens skaņas. Sandra atnāca nomazgāt traukus. Smieklīga sieviete- pieskata mani kā mazu bērnu. Es arī pati to varu izdarīt. 

Iesmejos un lecu kā mazs bērns pa trepēm lejā- ''Sandra! Es to varu izdarīt pati!''- es iesmejos un paceļu acis.

Manā priekšā ar melniem matiem sievietes vietā stāv Lewis.

Mana sirds, it kā dunku dabūjusi, iesāpas ar nenormālām sāpēm.

Viņš stāv ar dvieli rokā un ar kucēna acīm skatās uz mani.

Viņš ir mainījies- viņa seja izskatās nogurusi, viņam uz sejas ir daudzas skrambas, uz rokām ir daudzi zilumi un griezumi, mati īsi nogriezti, ķermenis izskatās noguris- viņa stāja vairāk neizrāda spēku un cēlumu, bet gan bezspēcīgumu un šausmīgu nogurumu.

Viņa acīs parādās asaras- ''Ker''- viņš pasaka un es metos pie viņa.

Viņš apskauj mani kā vienmēr- stipri un ar visu mīlestību, kas ir.

''Akdievs, tu esi atgriezies!''- es ieelpoju viņa smaržu, kas tagad ir nedaudz savādāka, bet vienalga, tas ir viņš. ''Kur, kāpēc..?''- es caur asarām nevaru neko jēdzīgu pateikt vai pajautāt, tāpēc vienkārši ieskatos viņa acīs.

''Ker, es nevarēju.. man vajadzēja tevi atstāt.. man nebija izvēles''- viņš pasaka un piespiež savu pieri pie manas. ''Tu esi tik skaista.. tu ļoti mainījies- tev šī vieta nāk par labu''- viņš iesmejas ar saviem smiekliem, ko tik sen neesmu dzirdējusi.

''Tu mani izmainīji''- es pasaku un noskūpstu viņu. Domas sāk virmot par bērnu. Bet.. bet vai viņš viņu vēlas? Es par to nekad neesmu iedomājusies.. vai viņš vispār vēlas bērnus? Vai viņš būs priecīgs, to ko es viņam vēlos pateikt..?

''Ker, tev viss labi?''- viņš pajautā un es atkal pievēršu savu skatienu viņam.