Mana dzīve ir sāpīga

12.

''Es neuzticos tev''- es pasaku godīgi un ieraugu viņa acīs šoku, bet tad viņš iesmējās.

''Nopietni?''- viņš izskatījās ļoti nošokēts- ''Karolin, nu beidz, braucam, uzmet visam tam, ko tu baidies''- viņš no šoka skatiena pārgāja uz uzjautrināto

''Es nebaidos no Elisa''- es sameloju

''Tu melo''- viņa lūpu kaktiņš uzjautrināti pacēlās un viņš piegāja man tuvu klāt un piespieda mani ATKAL pie sienas- ''Un no manis arī tu baidies''- viņš nočukst man pie auss

''Nebaidos!''- es no dusmām nosarku pavisam un atstūmu viņu no sevis, bet viņam mans grūdiens bija kā zilonim mušas spēriens. Viņš uzjautrinājās vēl vairāk- viņa acīs vienkārši varēja redzēt uguntiņas.

Viņš ir tik ļoti pašpārliecināts par sevi. Tas ir TIK riebīgi. Viņš ir riebīgs.

No dusmām vairāk nevarēju noturēties, gribējās iebelzt viņam no visa spēka- bet tas ir smieklīgi- viņš vienalga neko nejutīs. Mans instinkts vēlējās aiziet un paslēpties kādā tumšā kaktā, kur neviena nav- kur esmu tikai es un manas domas.

''Karolin, nu beidz, mums tiešām ir jābrauc''- viņš nobubina, kad es paeju viņam garām un ieeju vannas istabā.

Man vajag pabūt ar savām domām. Vienatnē.

''Ker..''- viņš nobubina, kad es aiztaisu durvis viņa deguna priekšā. 

''Ker, nu beidz, atver durvis.''- viņš pasaka un es sadzirdu viņu smaidot.

Ker? Viņš tagad ir izdomājis man mīļvārdiņu?

''Es nekur nebraukšu!''- es noslīdu uz grīdas un manas acis aizmiglojas no asarām.

Es tiešām esmu tik ļoti nožēlojama? Jā, esmu. Es nevaru NEKO izdarīt, jo baidos VISU. Es baidos ciest. Es baidos atkal dabūt jaunus zilumus. Jaunus griezumus. 

Pavelkot krekla piedurkni uz augšu, uz manas kreisās rokas var redzēt 3 lielus, biezus griezienus no asmeņa. Pirms gada Eliss sadusmojās par to, ka es runāju ar kalponēm kā ar savām labākajām draudzenēm. ''Tev nedrīkst kontaktēties ar tavu personālu kā ar saviem tuviniekiem!! Viņi ir zems cilvēku līmenis, kurš nav piemērots tev! Tu esi augšā- virsotnē, viņi ir lejā- bet tu runā ar viņiem it kā tu esi vienā līmenī ar viņiem! Viņi visi ir dubļi, kuros tu tagad rocies! Tu arī gribi būt viņu vietā?! Gribi?! Es to izdarīšu ja tu to gribi! Es izdarīšu tā, lai tu LĪDZ SAVA MŪŽA GALAM BŪTU NABADZĪBĀ! Tu GRIBI TO??!'' Toreiz viņš paņēma savu asmeni no skuvekļa un iegrieza man dziļi un sāpīgi. Šīs sāpes es nekad neaizmirsīšu. Tās bija vissāpīgākās sajūtas manā dzīvē. Un tapēc es tās tik ļoti baidos. Un daru visu, lai izbēgtu tās situācijas, kad Eliss grib mani sodīt. Šīs trīs dziļas līnijas nekad vairs nepazudīs no manas ādas, tās paliks uz visu manu mūžu.

Lewis pa to laiku visu laiku dungoja durvis un sauca mani. Pēc pāris minūtēm, kad es neatbildēju, atskanēja durvju atslēgas klikšķis un durvis atvērās.

Tas nav iespējams. Kā viņš to izdarīja?

''Karolina! Man tevi sodīt, lai tu saprastu, ka NEDRĪKST mani neklausīt?!''- Lewis ieskrēja vannas istabā kā viesulis. Viņa brūnās acis palika tumšākas nekā vienmēr un viņš tik tiešām gan izskatījās, gan izklausījās pēc Elisa.

Bet tajā brīdī, kad viņš ieraudzīja mani sēdot uz grīdas un visa asarās viņa dusmas pazuda kā nebijušas. Viņa skatiens vienā sekundē izmainījās no dusmu pilnā uz labsirdīgo.

''Ker? Tev viss labi?''- viņš apsēdās ceļos tieši man pretī un ieskatījās man acīs. Viņa acu skatiens pārslīdēja no acīm uz manu uzrauto piedurkni un tur arī apstājās.

''Kas tev to izdarīja?''- viņš saņēma manu roku savā plaukstā un ar lielo pirkstu pārbrauca pāri katrai līnijai. Un tad viņš atkal pievērsa savu skatienu manām acīm. Viņa acis izskatījās tā, itkā viņš zinātu tās sāpes, ko es izjutu, kad man grieza. Viņš saprot manas sāpes. Un visu to, ko esmu piedzīvojusi šajā mājā.

Viņš piecēlās, palīdzēja man, un tad iekļāva mani savā siltā apskāvienā.

Tas bija dīvaini, bet tajā brīdī man likās, ka tagad mana dzīve varbūt kļūs labāka.