Mana dzīve ir sāpīga

37.

Nē.. nē nē nē.. tas nav iespējams.. Kā es varu nepārdzīvot tagad? Kā es tagad varu mierīgi dzīvot..? Es nesaprotu.. es nevaru..

Es apsēžos uz grīdas, atspiedusies pret dīvānu un mēģinu atslēgt domas.. man sāp galva.. nevaru normāli padomāt.. man ir slikti.. jūtos salauzta.. bet galvā virmo doma- 'viņš tevi nav pametis. nav pametis. tas ir tikai uz kādu laiku. savādāk nevarēja..' 

Man jādzīvo tālāk kā viņš teica. Man jāatrod nodarbe sev. Man viņu ir vienkārši jāpagaida.

Vienkārši pagaidīt kādu laiku..

Es paskatos uz gredzenu, tad uz tetovējumu un pasmaidu.. es viņu gaidīšu. Līdz pēdējam.

*Pēc mēneša*

''Atā Sandra, līdz rītdienai!''- es smaidot izeju no veikala un dzirdu no veikala dzīvīgu balsi atbildam- ''Atā saulstariņ!''

Sandra ir īsta itāliete- maza auguma, čirkainiem, melniem matiem un platu smaidu. Viņa ir vismīļākā, vislaipnākā un vissmaidīgākā sieviete ko vien esmu redzējusi savā dzīvē. Viņai ir mazs produktu veikaliņš. Viņai ir ļoti mīlošs vīrs, kas lutina viņu kā karalieni. Katru reizi ieraugot viņus apskaujamies vai sabučojamies, neviļus pieskaros pie tetovējuma. 

Jau pagāja mēnesis.. bet no viņa nav ne miņas. Bet es zinu, ka viss kārtībā.. es vienkārši to jūtu.

Es atnāku uz to pašu, mazu mājiņu un apsēžos uz dīvāna. Man bija daudz laika pārdomām.. tāpēc kamēr domāju- darbojos- pārkārtoju visu māju un tagad tā izskatās satriecoši- māja ir palikusi mājīga, saulaina, omulīga vietiņa man. Mums.

Kamēr šeit dzīvoju, iemācījos gatavot itāļu ēdienu. Katru vakaru taisu kaut ko jaunu. 

Pēc vakariņām es skatoties uz saulrietu, mācos itāļu valodu- varbūt šādi es nomierinu savu dvēseli, varbūt palieku priecīgāka vai arī vienkārši aizpildu savu brīvo laiku, lai visu laiku nesatrauktos un neskumtu.

Pēc brīža sapratu, ka man nav labi.

Sēdēju pie poda un skatījos kā man trīc rokas. Man ir slikti. Kāpēc? Varbūt tie ir vainīgi tie makaroni, kas tik ilgi stāvēja plauktā.. vai arī.. vai arī mājā kāds ielauzās un iebēra man indi ēdienā, lai es klusām nomirtu? Uzreiz aizskrēju uz virtuvi un visu, kas pagadījās zem rokas, izmetu laukā.. man bail.. jo tas ir pilnībā iespējams..

No rīta atkal devos uz darbu. Uz darbu jāierodas ļoti agri, lai pieņemtu pasūtījumus pirms veikala atvēršanas. Tāpēc eju pa smilšaino ceļu, pa kuru mēnesi atpakaļ es braucu ar Lewisu uz šejieni. Es tik ļoti skumstu pēc viņa. Rīta saule silda manu kreiso vaigu. Šeit ir tik skaisti.

''Saulstariņ, ej paēd, tu jau noguri''- Sandra iesmejas ar savu itāļu akcentu.

Pēc kāda laika, jau paēdusi un atkal sākusi strādāt, es sajutu ka atkal nav labi.

Stāvu un skatos uz sevi spogulī- bāla, trīcoša, bet skaista.. es paliku skaista.. no saules nedaudz iedegusi, acīs spožums, vairāk gribas smaidīt.. esmu skaista.

''Karolin, kas notika? Tev viss kārtībā?''- Sandra ieskrējusi ar ieplestām acīm, pajautā.

''Jā, viss kārtībā.. es vienkārši.. man palika slikti.. es domāju, ka es kaut ko sliktu apēdu''- es nomazgāju rokas

''Tev pirmo reizi slikti?''- Sandra atspiedusies pret izlietni, ar smaidu pajautā

''Nē.. vakar bija''- es noslauku rokas un nesaprotu, kas šeit smieklīgs

''Tev pēdējā laikā bija slikti?''- viņa maigi sarauc uzacis

Atceroties, es saprotu, ka jā.. dažas reizes bija ļoti slikti, bet dažas reizes atceros, ka vēders vienkārši nejutās labi..

Es pakratu galvu, teikdama 'jā'

Sandra sāka spiegt un lēkāt. Man iestājās šoks.. es neko nesapratu.

Iegāja iekšā ar plaši ieplestām acīm viņas vīrs un itāļu valodā kaut ko pajautāja.. laikam - kas šeit notiek.

''VIŅA IR STĀVOKLĪ! Viņa gaida BAMBINO!!''- viņa spiedza un lēkāja un apķērusies man ap kaklu joprojām lēkāja.

KO? Kādā stāvoklī? Nē.. Viņa laikam mani nepareizi saprata..