Mana dzīve ir sāpīga

14.

''Neiespējami''- vīrietis pasaka un neatrauj skatienu no manis.

''Mēs varētu parunāt?''- Lewis neapcietīgi pajautāja, un es saklausu kripatu dusmu.

Dīvaini tas, ka es viņu pazīstu burtiski pāris dienu, bet esmu pie viņa pieradusi tā, it kā tas būtu Eliss, kuru pazīstu jau daudzus gadus.

''Jā, varam''- vīrieša sejas vaibsti paliek dzelžaini un viņš pagriežas un sāk iet uz lielu durvju pusi, un mēs viņam sekojam, bet tad viņš atkal pagriežas pret mums- ''Tikai bez viņas''- viņš pasaka un atkal sāk iet uz priekšu.

''Pagaidi mani šeit''- Lewis pagriežas pret mani.

''Šeit?!''- es pasaku, parādot ar roku uz ringiem un sporta zāli, kur visi puiši un vīrieši pirms minūtes darīja savu darbu, bet tagad noskatījās uz mums.

''Ker, neniķojies, es pēc minūtes būšu atpakaļ''- Lewis mīlīgi sarauc degunu un atkal pasmaidīja aizejot.

Lieliski. Un es tagad paliku nepazīstamā vietā, viena, ar nepazīstamajiem vīriešiem. 

Pēc mana skatījuma uz pasauli, es tiešām biju pārāk aiztaisīta un sakomleksēta meitene, kas baidās no katra zāles stiebriņa kustības. Redzams, kur Eliss mani ir iedzinis. 

Un atceroties Elisu, uzreiz uziet aukstas tirpas pār muguru.

''Sveika, negribi pamēģināt?''- no mugurpuses pie manis pienāk garš, ar atlētisku ķermeni blondīns, un pastiepj uz manu pusi boksa cimdus.

''Emm..nē, paldies!''- es sakrustoju rokas uz krūtīm un atkāpjos pāris soļus uz aizmuguri.

''Es nekožu''- blondīns tiešām izskatās kā no televīzora- tik ideāls.

''Nē, tiešām, nevajag''- es pakratu galvu un jūtu ka mani vaigi piesarkst.

Kur ir tas Lewis? Viņš pateica, ka pēc minūtes atgriezīsies..

''Es tevi iemācīšu''- viņš saņēma manu rokas locītavu un sāka vilkt mani uz vienu no daudziem ringiem.

''Nē, tiešām, es negribu...man nepatīk bokss''- es greizi pasmaidu un mēģinu izņemt roku no viņa tvēriena. Bet jau no paša sākuma sapratu, ka tas ir veltīgi- puisis ir pārāk spēcīgs, un tā kā viņš tagad iet ar drošu soli uz ringu, viņš pat nejūt manus mēģinājumus izraut to no viņa tvēriena.

Ātrā tempā mēs uzkāpām pa mazām trepītēm un atnācām uz ringa centru. Tur viņš mani atlaida un pasniedza boksa cimdus.

''Nē, nē, nē...nebūs''- es nosmējos, vel mēģinādama pārvērst to par asprātīgu joku- es uz ringa!

''Davaj- velc!''- puisis pasaka ar ideālu smaidu un pats sāk vilkt citus boksa cimdus.

Tā kā Lewis vel nav parādījies, man nav variantu. Tapēc uzvelku ar aukstām un drebošām rokām cimdus.

''Pirmā pozīcija ir šāda''- puisis parāda, rokas acu līmenī, paceldams. 

Sākumā, kā nostāties es nesapratu, kamēr cits vīrietis pienāca un pareizi mani nostādināja. Tad man sāka rādīt kā man pareizi sist. Sākumā likās, ka tās rokas sver veselu tonnu, bet beigās pieradu. Ar laiku, sitieni kļuva asāki, drošāki un precīgāki. Pati par sevi biju šokā- bet man tiešām tas patika. Un beigās arī, kad es iesmējos no laimes, ka es pareizi uzsitu, sapratu ka apkārt ringam stāv vairāki vīrieši un smaidīdami kaut ko pasaka vai vienkārši pasmaida. Blondais puisis izskatījās laimīgs par paveikto, jo ar katru manu sitienu, viņa acis iedzirstījās vairāk.

''Karolin? Ko tu dari?!''- mani no priekiem izrāva dusmīga Lewisa balss, par kuru es pilnībā biju piemirsusi.

''Tulīt nebūs labi, tinamies''- viens vīrietis, kas pirmīt smaidīja par manu paveikto, klusām pasaka savam draugam, un abi nolec no ringa.

Es tiešām nesapratu par ko iet runa, bet vienalga palika kaut kā neomolīgi.

Ilgi nedomādama, es pasmaidu 'trenerim', novelku cimdus un eju uz Lewisa pusi, kur viņš ar dusmu pilnām acīm stāvēja lejā, pie ringa.