Mana dzīve ir sāpīga

34.

Pagāja vēl viena diena. 

Vēl viena skaisti brīnumaina diena. Mēs visu dienu pavadījām staigājot pa visskaistākajām vietām, ko esmu redzējusi tikai filmās. Pļavas ar puķēm. Kalni. Ezers. Es iemīlējos ar visu sirdi šajā vietā.

Es negribu, lai kaut kas vēl mainītos, jo tagad un šeit ir tik labi.. bet visu laiku galvā dimdināja doma par to, ka mēs šeit nepaliksim. Lewis atveda mani uz šejieni tikai uz kādu laiku, lai viss nomierinās.

Tagad jau bija vakars. Mēs sēdējām uz zāles pieslējušies pie lielā koka, pledos un ēdām sieru. Tagad mans mīļākais laiks tas ir - saulriets. Katru vakaru tas ir savādāks un arvien skaistāks.

Es pat nevaru aprakstīt cik ļoti man šeit ir labi gan morāli, gan fiziski.

Es pagriežos un noskūpstu Lewisu. Viņam, man liekas šeit ir arī, kā 'dvēseles atpūta', jo viņš tiešām tagad izskatās daudz labāk nekā pāris dienas atpakaļ.

Bet vienalga, mani moca sajūta, ka ar viņu kaut kas nav labi.. it kā viss ir labi, bet es jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Bet tikai ceru, ka tās ir tikai manas sliktas domas, kuras meklē sliktu jebkādā situācijā.

Kad pēdējie saules stari pazuda, Lewis piecēlās, paņēma mani uz rokām un aiznesa uz gultu.

Mēs ilgi un kvēli skūpstījāmies. Man ir atkarība no viņa. Es ar katru reizi iemīlos viņā vēl vairāk. 

Viņa ķermenis.

Viņa spēks.

Viņa mati.

Viņa lūpas.

Es nekad viņu neatlaidīšu. Viņš ir un būs mans. Vienmēr. 

Noglaudu viņa plecu uz kura ir tetovējums un paskatos uz savējo. Prieks par to, ko izdarījām nenoplok. Tas prieks paliek arvien lielāks un spēcīgāks.

Lewis gulēja man blakus un spēlējās ar manām brūnām cirtām- ''Es vēlos, lai tu kļūtu mana sieva Karolin''- viņš nočukst un pievērš savu skatienu man.

Manī ieklīda nepārvarams šoks. Ko tādu neesmu gaidījusi no viņa.

''Karolin? Tu kļūsi mana sieva?''- viņš plati pasmaida un pēc sekundes viņš piecēlās un ar vārdiem- ''pagaidi''- aizskrēja uz lejasstāvu.

Ko? Mans šoks nepāriet. Bet prieks ar katru sekundi pieaug. Akdievs! Viņš man piedāvā būt viņa sievai?! Nevaru noticēt! Jā, protams jā!

Viņš atskrien ar mazu kārbiņu un pie gultas nostājas uz ceļa.

''Karolina Violeta, vai tu kļūsi mana sieva? Uz mūžiem?''- viņš pasmaida un atver kārbiņu.

Tajā ir mazs, zelta gredzens ar mazmazītiņu akmeni. Tas ir tik ļoti skaists.

''Jā. Protams jā!''- es iekliedzos uz apķeros viņam ar kaklu.

Esmu laimīga, tiešām laimīga. Nekad nedomāju, ka kaut kad jutīšu laimi.

Viņš man uzvelk gredzenu un tas perfekti der. Viņš mani noskūpsta un ievelk atkal gultā.

''Kas nenotiktu, es tevi vienmēr mīlēšu un vienmēr būšu ar tevi.''- Lewis noskūpsta mani.

Bet manas jūtas sāka uguņot. ''Kas nenotiktu''- tātad viņš zina, ka kaut kas var notikt? 

''Pagaidi. Kas nenotiktu.. tu zini, ka notiks kaut kas slikts?''– es nedaudz atgrūžu viņu no sevis un ieskatos acīs.

''Ko? Nē Karolin.. vienkārši zinot mūsu vēsturi..''- Lewis pasaka un sarauc uzacis.

''Bet mūsu vēsture pagāja.. tagad ir tikai šodiena un nākotne.. ar tevi.. kopā, vai ne?''- es pieskaros viņa vaigam.

Viņš uz sekundi apklusa, bet tad nočukst- ''protams''- un atkal noskūpsta mani.

Kaut kas galīgi nav lāgā. Es to jūtu. 

Bet negribu bojāt mirkli. Atkal paskatos uz gredzenu, tetovējumu un pasmaidu.

Pieslienos pie lielā, siltā auguma un aizmiegu.

Caur miegu pamostos, saprotot, ka Lewisa nav blakus. Kur viņš ir? Viņš mani pameta? Nē

''Vēl vienu... dienu... tikai dienu''- es sadzirdu Lewisa čukstu lejasstāvā. Viņš ar kādu runāja. Dienu? Kādu dienu?  Ko tas nozīmē?? Es sadzirdu viņa soļus pa kāpnēm un atkal aizveru acis, izliekoties, ka neesmu pamodusies.

Viņš klusiņām ierāpjas gultā un atkal, kā rotaļlietu mani piespiedis pie sevis, pēc minūtes sāk klusām krākt.

Nevarēju aizmigt. Smadzenes nevēlējās atslēgties. Domas pārpildīja mani. 

Vai viņš pametīs mani? Vai par visu šo meloja? Bet kāda jēga? Tad kāpēc bildināja mani? 

Cerot, ka viss tikai liekas un es tikai krītu nevajadzīgā panikā, aizmiegu, pieslējusies tuvāk Lewisam.