Mana dzīve ir sāpīga

25.

Sēžu lidmašīnā un skatos uz savu pārseju uz rokas. Nesaprotu kas tagad notiek un kas notika.

Stāvēju istabā, kamēr sadzirdēju stipru durvju būkšķi.

Tas bija viņš.

Un viņš aizgāja.

Uz visiem laikiem.

Es nekad vairs viņu neredzēšu.

Es noslīdēju uz zemes un skatījos kā manas asaras vienkārši pil uz grīdas. Man vairs nebija emociju. Tikai asa sāpe kreisajā pusē pakrūtē. Tāda sajūta, it kā man tagad sirds vietā tiek ieliets svins un tas paliek arvien smagāks un smagāks ar katru sekundi. Nekad nebiju ko tādu izjutusi. Tā bija vilšanās, jo mana vienīgā cerība nav piepildījusies. Jo es cerēju, ar visu sirdi cerēju un jutu, ka tagad viss mainīsies. Viņa dēļ.. viņš izmainīja visu manu pasauli. Bet. Jā, bet...

''Karolin, mēs tagad lidosim uz mājām, bet tur mēs vairāk nepaliksim. Tur vairs nav droši. Mēs lidosim uz tavu māju Itālijā, ko tev uzdāvināja mani vecāki, jo mana vārda tajos dokumentos nav, bet tavu īpašumu neiedomāsies skatīties''- Eliss izrauj mani no domām, apsēžoties man pretī un saņemot manu roku savā- ''Man žēl''- viņš pasaka un es saprotu, par ko viņš ir domājis, jo viņš arī zina, viņš arī ir to redzējis un jutis- to saikni starp mani un Lewisu.

''Varbūt nav jēgas slēpties? Varbūt nevajag bēgt, bet gan parunāt aci pret aci un tad jau redzēs, kas notiks?''- es pajautāju, un ieraugu viņa acīs šoku, jo pirmo reizi ar viņu runāju nopietni un nebaidoties. 

''Tad jau redzēs kas notiks? Es tev pateikšu, kas notiks- mēs pat nepaspēsim atvērt muti, mēs dabūsim lodi galvā''- Eliss pasaka, bet bez kliegšanas. Tas jau ir liels jaunums.

Mēs bijām pie mūsu mājas jau pēc pāris stundām. 

Ieejot iekšā man bija dziļais šoks- tā bija tukša- nebija ne cilvēku, ne mēbeļu. Nekā.

Šeit es viņu satiku un pavadīju ar viņu vislabākos mirkļus manā mūžā. Bet es viņu vairs nekad neredzēšu.

''Karolin, dodamies''- Eliss pēc pāris mirkļiem izgāja no sava garāža ar mazu paku un mēs atkal iekāpām mašīnā.

Tā, laikam, bija pēdējā reize, kad es redzēju šo māju. Tagad man viņa izskatās skaista, bet kaut kad man tas bija cietoksnis.

Ap vakarpusi mēs atbraucām uz jauno, Manu māju. Tā bija liela, balta, ar augstiem griestiem, lieliem logiem un franču stilu. Garāžā, kā apsolīja, stāvēja mana jaunā mašīna. Bet nekas, nekas vairs nedeva man nekādas emocijas. Nevienas emocijas - ne bēdas, ne skumjas, ne dusmas. Nekas. Liekas, ka es iekšēji nomiru. 

Šajā mājā nebija apkalpes, tāpēc, mēs klusībā kopā paēdām un gājām gulēt. 

Biju pārsteigta tikai par to, ka Eliss man neko nesaka, nelamā, neko... Vai nu viņš arī pārdzīvo vai arī viņš tiešām mainījās un tagad neaiztiek mani grūtajā brīdī. Nezinu..

Gulēju dziļi un bez murgiem. Tikai vēlu no rīta dzirdēju ilgo rūkoņu, bet nesapratu, kas tas ir, līdz brīdim, kad Eliss piecēlās un sāka runāt. Tātad tas bija telefons.

Sākumā bija nesaprotama murmoņa, bet pēc tam pārauga un skaidriem vārdiem- ''ES TEVI BRĪDINU, TIKAI PIESKARIES VIŅIEM!''- Eliss kliedza no citas istabas.

Tikai tad, es sapratu, ka Elisa balsī nav ne tikai dusmas, kā vienmēr, bet gan bailes.

''Kas notiek?''- es izgāju pie viņa uz virtuvi, kur viņš stāvēja halātā, atspiedies pret virtuves galdu un cieši turēja rokā telefonu. Kad viņš pagriezās, es ieraudzīju viņa acīs asaras- ''Viņš.. viņš atnāca pie maniem vecākiem''

Man nebija ko teikt, vai piebilst. 

Tas nozīmēja tikai vienu- vai nu Eliss brauks pie viņiem, vai nu viņi mirs.