Mana dzīve ir sāpīga

8.

''Tu melo. Eliss tā nedarītu''- es pieceļos no gultas un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Nevar būt, ka Eliss deva uzdevumu šim vīrietim pieskatīt mani pat dušā, kad vel ne tik ļoti sen teica, ka nevēlas redzēt neviena vīrieša blakus man... Kaut kas šeit nav tīrs. Vai nu Lewis melo un dara ko grib kamēr Elisa nav, vai arī Eliss pats kaut ko sajauca, jo tādu likumu viņš tiešām nevarēja ieviest. Es pārāk labi pazīstu viņa attieksmi pret mani un citiem vīriešiem. 

''Tev varbūt vel manu darba līgumu atnest parādīt, lai tu pati izlasītu?''- viņš ar savu zemo balsi pasaka to tik ļoti dusmīgi, ka uzreiz uznāk tirpas. Labāk viņu nedusmot. Jo es nezinu kādus likumus vel ir izdomājis Eliss- jo nedomāju ,ka viņš ir aizliedzis Lewisam iesist man..

''Nevajag''- es nobubinu un apsēžos uz cita gultas gala. Tā kā viņš ir ieslēdzis kaut kāda futbola čempionātu, es neko nevaru paskatīties to, kas interesē mani. Paņemot kādu grāmatu, kuru atradu kādu reizi pie Elisa grāmatplauktā un kuru nevarēju saņemties pat atvērt, paņemu rokās un negribīgi atveru.

''Tā ir pirmā vai otrā daļa?''- Lewis mierīgi pajautā neatraujot skatienu no spēles.

''Ko?''- es vispār neesmu pārliecināta, ka viņš jautā to man.

''Karš un miers. Kuru daļu lasi?''- viņš beidzot pagriež galvu pret mani. Ja godīgi, es pat neesmu paskatījusies nosaukumu- es vienkārši kādreiz paņemu kādu grāmatu un kad ir pavisam skumīgi izlasu vienas nakts laikā.

''Es vel neesmu sākusi lasīt''- es atbildu šokā par to, ka viņš pēc grāmatas vāka varēja saprast kāda grāmata. Jo grāmatas vāks no visām pusēm bija tikai zaļi pelēks- bez nekādiem nosaukumiem un virsrakstiem.

''Nu skaidrs''- viņš atkal pievērsās spēlei.

''Tu lasīji?''- man pat palika interesanti, jo kad man mājās kalpones kādreiz runāja par grāmatām, es nevilšus noklausījos un pēc tam meklēju tās grāmatas pie Elisa istabā.

''Vairākas reizes. Tā ir viena no manām mīļākām grāmatām''- viņš atbild un sarauc degunu, kad televīzorā futbola bumba palido garām vārtiem.

Ilgu laiku mēs nerunājām- es lasīju grāmatu, Lewis- skatījās savu futbola spēli.

Kādu brīdi, kad teksta vietā, aizplūdu savās domās, atjēdzoties, sapratu, ka mans apsargs ir aizmidzis- viņa atlētiskās krūtis cilājās vienmērīgi un viņš izskatījās kā skulptūra, kura ir veidota no grieķu dievu parauga. Tad es sapratu, ka esmu tik ļoti iegrimusi grāmatā, ka jau ir vakars, un vēders sevi nodeva ar burkšķi. Varētu aiziet paēst lejā, kamēr Lewis šeit guļ. Un pēc izskata, viņš ir dziļi iemidzis.

Gandrīz nonākot līdz durvīm uz pikstgaliem, es nepaspēju pieskarties rokturim, kad norūca Lewisa zemā balss- ''Tu nopietni? Tu tiešām domā, ka es tik ļoti dziļi guļu ka nedzirdu tevi?''- viņš iesmejas un it kā negulējis, piecēlās no gultas- ''Tas nav iespējams. Un jā- es arī gribu ēst''- un iziet no istabas, negaidot mani. 

Šis apsargs tiešām ir jocīgs- viņš uzvedas tā, it kā mēs būtu brālis un māsa.

Kamēr ēdām ēdamistabā, ar Lewisu parunāt izgāja visas kalpones, kas tikai bija šajā mājā. Es tiešām nezināju, ka šajā mājā strādā tik daudz sieviešu. Lewis izskatījās nedaudz apmulsis, ka viņam pievērš tik daudz uzmanības. Viņu tik daudz par ko prašņāja, ka liekas ka viņš izstāstīja visu savu dzīvi sīkumos un vēl kaut ko par nākotni. Trešo desertu es ēst jau nevarēju, tapēc bez atļaujas pecēlos un gāju prom. 

''Es laikam tev  skaidri pateicu, ka kamēr Elisa nav blakus, tas es esmu viņa vietā. Un arī par to, ka nedrīkst bez manas atļaujas neko darīt''- zemā balss it kā pārcita visu sieviešu sarunāšanos un prasņāšanu. Uzreiz pēc klusuma atskanēja sieviešu smiekli.

''Es gribu gulēt''- es sameloju. Es vienkārši negribu šeit palikt.

''Nu labi. Ejam''- viņš mierīgi nosaka un nāk ar mani, nedzirdot dusmīgo kalpotāju buboņu.

Ieejot istabā, Lewis bez ilgas domāšanas novelk kreklu un paliek vienās sporta biksēs. Viņam ir ideāla prese, kuru esmu redzējusi tikai pa sporta kanāliem, kad sportisti izģērbjas.

Pamanot manu skatienu viņš plati pasmaida un ielien zem segas. Un te mani idūra apjausma.

''Pagaidi, tu arī gulēsi ar mani vienā gultā?''- es no sevis esmu šokā, ka kaut ko tādu pajautāju.

''Nu jā''- viņš mierīgi nosaka un noguļās uz sāna, ar muguru pret mani.

Pārģērjoties, ielienu gultā un noguļos pie pašas gultas maliņas- lai nekādā gadījumā netīšām nepieskartos viņam.

Bet tad sadzirdu smiekliņu un sajūtu spēcīgu roku ap manu vidukli. Viņš mani pievilka un piespieda pie sevis kā kaut kādu rotaļlietu. Gribēju sākt protestēt, bet tad viņš piespiedās ar seju pret maniem matiem - ''Tu labi smaržo''.

Bet tad kāda jēga protestēt, ja man tā ir gan patīkamāk, gan siltāk (jo es vienmēr salstu naktī) un tas nav Eliss...