Mana dzīve ir sāpīga

41.

*Pēc 2 nedēļām*

Laiks skrien nevaldāmi ātri- es aizbraucu prom no Itālijas, bet katru dienu to atceros un vēlos no dienas dienā arvien vairāk atpakaļ. Un es zinu, ka es atgriezīšos, jo tur augs mans mazais. Mūsu mazais. Es paskatos uz Lewisu. Viņš visu laiku ir sasprindzis, kā ledus stabs. Viņš, protams, parāda, ka mīl mani, bet nav tā kā iepriekš- nav tā smaida, kurš iepriecina, nav tās karstasinības, kas bija... 

No dienas dienā mēs braucam kaut kur tālu ar mašīnu, apstājamies tikai pārnakšņot viesnīcā un no rīta atkal atgriežamies uz ceļa. Es nezinu, kur mēs braucam un kāpēc. Pāris reizes mēģināju iesākt sarunu, kur viņš bija un kas tagad notiek, bet viņš tikai klusē.

Tagad atkal vakars. Piebraucam pie kādas mazas viesnīcas un mēs ejam rezervēt istabiņu.

Vakariņas, kā vienmēr atnes uz istabiņu. 

Liekas, ka dienas atkārtojas- no rīta pieceļamies, iesēžamies mašīnā, pa ceļam brokastojam, pusdienojam, kad paliek tumšs, apstājamies pirmajā viesnīcā, ko ieraugam- vai dārga, vai nē, nav nozīmes, vakariņojam istabā un ejam gulēt. Liekas, ka viņš mani nenolaiž no sava skatiena ne uz sekundi. Manas jūtas par šo ir dažādas- esmu šokējoši mierīga par visu kas notiek, bet iekšā mutuļo nereāli daudz jautājumu.

Viņš kā vienmēr apskāva mani no mugurpuses un noskūpsta uz kakla. Pēdējā laikā vispār nerunājam, un arī nevajag. Ar laiku visu sapratīšu.

Caur sapni dzirdu dīvainas skaņas- nevaru saprast kas tas ir līdz brīdim, kad uz zemes smagi nokrīt un saplīst nakts lampiņa. Pielecu sēdus un caur tumsu ieraugu kā Lewis guļ uz zemes un divi vīrieši tur viņa rokas. Un vēl divi vīrieši stāv virs viņa ar paceltām pistolēm. Nepaspēju pat iekliegties, kad pie manas mutes piespiež lakatu, kas ļoti stipri smaržo pēc kaut kā ķīmiska un es sajūtu kā mans ķermenis atslābst. Un tad tumsa.

Pirmo ko sajūtu ir sāpes kaklā no neērtas pozas. Paceļu galvu un mēģinu atvērt acis, bet ir pārāk gaišs. Sapratu, ka es sēžu un nevaru pakustināt ne rokas ne kājas. Esmu piesieta. 

Esmu kādā tukšā istabā, ar logu. Cauri aizkariem spīd spoža saule tieši man acīs.

Es mēģinu pakustināt roku, bet saprotu ka tā ir ļoti stipri piesieta. 

''Kā jūties?''- mani iztraucēja kāda vīrieša balss man aiz muguras.

''Kas notiek?''- es nobubinu un vīrieša stāvs pienāk pie loga. Tas ir Vladims.

''Nu.. kā tev paskaidrot. Tavs mīļotais aizskrēja no sava darba tevis dēļ un vajadzēja kādu laiku, lai atrastu jūs. Un mēs jūs atradām. Vai nav skaisti?''- viņš apgriezās un es ieraudzēju viņu žilbinošo smaidu.

''Kur viņš ir?''- es esmu nošokēta cik ļoti savādāks cilvēks es paliku- baiļu vietā manī dominē agresija.

''Viņu tagad lamā citā istabā par darba kavēšanu''- viņš iesmejas.

''Ko jums no mums vajag? Mēs neko neesam jums izdarījuši''- es pasaku un nenoņemu savu skatienu no viņa.

''Nu, tā nesaki. Jūs nozagāt kādu vērtīgu lietu ko mums vajag''- viņš pasaka un atspiežas pret sienu.

''Kādu lietu?''- es pajautāju un zemapziņā jau zinu, ka Lewis kaut ko ir izdarījis, bet es par to neko nezinu. Atkal.

''Tu gribi pateikt, ka tu nezini kas mums pazuda''- viņa seja palika arvien saspringtāka.

''Nē''- es nosaku.

Viņš pienāk pie manis tuvu klāt un atspiedies pret krēsla elkoņiem pieliek savu galvu man pie auss- ''Tā paka, ko atstāja tev Eliss. Kur viņa ir?''- viņš pajautā. 

Paka? Tā pati paka? Lewis taču atdeva to viņam.. Un atkal nozaga? Kas notiek..? 

''Es nezinu''- es nočukstu, jo viņš nav novērsies

''Zini gan. Tavs mīļotais gan jau noslēpa to pie tevis''- viņš pasaka man ausī. Viņa dārgās smaržas piepildināja manas nāsis ar viņa smaržu un es vairs nejūtu svaigo gaisu, liekas, ka es tagad beigšu elpot.

''Es neko nezinu''- es pasaku

Viņš iesmejas un paiet nost no manis. Es atkal sajūtu svaigo gaisu. 

''Pēdējā iespēja Karolina''- viņš pasaka dzelzs balsī.

''Es jau pateicu, es neko nezinu''- es pagriežu savu skatienu pret viņu un ieraugu kā viņš izņem no savas žaketes sudraba pistoli un pieliek man to pie deniņiem.

''Nu? Tiešām neko... nezini?''- viņš pajautā un es sajūtos tā, it kā esmu atkal tajā pašā situācijā kurā biju ar Elisu, tikai viņa vietā tagad esmu es.