Mana dzīve ir sāpīga

16.

''Kapēc tu man ko tādu jautā?''- es pajautāju un paskatos uz viņu.

Lewis sēdēja taisns, mierīgs un skatījās uz upes straumi.

''Atbildi uz manu jautājumu''- viņš pagriežas pret mani.

''Tev nedrīkst jautāt tik personiskus jautājumus''- es nobubinu un novēršu skatienu no viņa

''Es varu tev teikt ko tev nedrīkst, bet tev ir jaatbild uz manu jautājumu''- viņš noliek tukšu krūzīti uz zemes un atkal pievērš savu skatienu man.

Man jāpaska ka esmu, jo tas var būt jautājums, uz kuru grib dzirdēt atbildi Eliss. Bet melot es arī nemāku. Man pat nevajag domāt ko atbildēt- protams, ka nē. Es viņu ienīstu. Es katru reizi, kad viņš kaut kur dodas, es ļoti vēlos kaut viņš neatgrieztos- tas ir slikti tā domāt, bet es savādāk nemāku. Eliss man to ir iemācījis un iedzinis to manī jau no paša sākuma- ienīst un nemīlēt. Jo mīlēt pa īstam es nekad nemācēju- man nekad nebija mīlošas ģimenes, mīļotā puiša vai pat labākās draudzenes.. Es nemāku mīlēt un cienīt.

''Esmu''- es pasaku un noliecos no lielā akmens lai noliktu savu krūzīti uz zemes.

''Un tagad pasaki man to vēlreiz, tikai acīs''- viņš nonolaida skatienu no manis ne uz vienu sekundi- un man tas uzmāc drebuļus.

''Kapēc tu to gribi zināt?''- es saraucu uzacis un ieskatos viņa acīs. Es nevaru to pateikt viņam acīs, nevaru. 

''Tu nemāki melot''- viņš iesmejas un atkal pievērš savu skatienu upei.

''Ko tu..''- es iesāku teikumu, kur gribu izteikt visas domas par viņu, par viņa nevīžību, pretīgumu un nejaukumu pret mani. Dusmas manī uzvirmoja kā ugunskurs. Es zinu ka nemāku melot, bet kādā sakarā viņš man kaut ko tādu jautā un vel pie tam kaut ko komentē ko es māku un ko nē?!

''Un strīdēties tu arī nemāki''- viņš atkal pievēršas man

Viņš ir vienkārši pretīgs! Kā es varēju padomāt ka viņš ir jauks un mīļš? Kur? Viņš ir ļauns, nejauks un pie tam vel ar asu mēli. Jauks sajaukums vienā cilvēkā.

Es vairs nevaru izturēt- pieceļos un sāku iet pa taciņu atpakaļ uz mašīnu. Es gribu tikt uz savu istabu. Es negribu palikt tagad ar viņu divatā un runāt par manu 'lielisku dzīvi' ar Elisu.

Rīt Eliss atbrauks un viss nostāsies savās vietās. Lewis aizbrauks. Es atsākšu savas dzīves turpinājumu un viss būs kā agrāk- asaras, sāpes, ciešanas, aurošana.. zilumi.

''Kur tu aizskrēji?''- Lewis izrauj mani no savām domām

''Es gribu mājās''- es nobubinu

''Tev šeit nepatīk?''- viņš nostājās pretī man un noliek savas smagās rokas uz maniem pleciem

''Es gribu mājā!''- es noņemu viņa rokas no pleciem un sāku iet tālāk

''Viņš tev to nodarīja?''- es sadzidu Lewisa balsi man aizmugurē, kad biju kādu gabalu aizgājusi.

Apstājos un pagriežos pret viņu ar sarauktām uzacīm.

''Zilums uz vaiga un sasista lūpa''- viņš pienāk man tuvāk un apstājas soļa attālumā

''Kā tu..?''- es nomurminu nesaprašanā. Pārsista lūpa jau sadzija, to vairs nevar redzēt. Bet zilums tagad ir tumši zili-brūns.

''Es nodarbojos ar visiem sporta veidiem, es zinu jebkurus situmus vai zilumus- kādā stadijā tie tagad atrodas un arī pat kad tie sadzīs''- viņš paceļ manu zodu un ieskatās man acīs, un tad pievērsa savu skatienu manām lūpām- ''Lūpa tev vēl nesadzīs nedēļu, varbūt drusku vairāk, jo ir pārsista no iekšienes, tapēc tā asiņo katru reizi, kad tu ilgi runā. Bet zilums pāries tikai pēc mēneša, jo tam vel jāpaliek pelēkam, tad brūnam, tad dzeltenam, un tikai tad paliks sarkans plankums. Bet sāpēs vēl ilgi''- viņš pasaka neatlaižot manu zodu un savu skatienu no manām lūpām.

Tajā brīdī, tā stāvot- meža vidū, tik tuvu cit citam, viņa roka uz mana zoda un viņa skatiens uz manām lūpām, likās, ka viņš tulīt mani noskūpstīs.

Un es biju pareizi padomājusi, jo pēc sekundes Lewis pievērsa savu skatienu manam un sāka piekļauties man tuvāk, apkļaujot ar otru roku man ap vidu.

Bet kad palika, burtiski, centimentrs no viņa lūpām, ieskanējās telefona zvans.

Sajutos kā filmās- kad pašu romantiskāko brīdi kāds izjauc- un pats populārākais veids- tas ir telefona zvans.

''Jā?''- Lewis pacēla klausuli, bet ar otru roku turēja mani ap vidu.

''Kad?''- Lewisa skatiens izmainījās no mīļa un satraukto un viņš saņemot manu roku, sāka ātrā gaitā iet uz mašīnas pusi- ''Tulīt būsim''

''Kas notika?''- es iesaucos no šoka, no tik ļoti negaidīta pavērsiena.

Mēs apsēdāmies mašīnā, un sākām braukt nereālā ātrumā atpakaļ- 

''Eliss ir atgriezies''- Lewis ar uguņojošo skatienu paskatās uz mani.