Mana dzīve ir sāpīga

1.

Katrs pusaudzis, laikam, domā- 'Cik mana dzīve ir grūta'. Katram kaut kas nepatīk savā dzīvē-  Kāds nevar atrast savu mūža mīlestību, jo nav tik seksīgs un skaists kā pārējie klasesbiedri vai draugi. Kādam apnicis treniņi līdz vēliem vakariem, kad gribās zīmēt, nevis sportot. Kāds nevar normāli pabeigt skolu, jo stundu laikā strādā, lai dabūtu kaut nedaudz naudas. Kāds visu laiku 'sēž' depresijā, iespundējies savā tumšā istabā, bet dienā piespiež sevi smaidīt un izskatīties kā pārējie. Katram ir kaut kas slēpjams sevī, par ko nezin neviens cits.

Un katram no šiem cilvēkiem liekas, ka dzīve ir nepanesama vai vienkārši nepatīkama. 

Mana dzīve ir cita....savādāka nekā visiem citiem pusaudžiem. Es nevaru teikt ka man ir slikta dzīve, bet varēja būt arī sliktāk. Man ir 17 gadi. Mani sauc Karolina. Man nav nedz draugu, nedz pat klasesbiedru (Jo es neeju uz skolu). Man ir tikai vīrs- jā, jūs mani pareizi sapratāt-  vīrs. Es esmu salaulāta ar šo vīrieti, vārdā Eliss. Viņam tagad ir 35 gadi. Mani pie viņa atdeva mani vecāki, kad man bija 15 gadi. 

Atceroties sevi 2-3 gadus atpakaļ, es saprotu cik laba dzīve īstenībā bija. Es gāju uz parastu skolu, taisīju katra skolēna pienākumus- mājasdarbus, mīlēju puisi, kas mani pat nepamanīja un vienkārši dzīvoju savu parasto skolēna dzīvi. Bet mana ģimene (mamma,tētis un vecākā māsa) bija ļoti alkatīgi un viņiem citi nolūki, izņemot kā dabūt naudu, nebija. Sākšu ar to, ka mani nemīlēja jau no pašas bērnības. Es pat par to nepārdzīvoju, vienkārši pie tā jau biju pieradusi. Mēs dzīvojām labi- lielā, skaistā mājā, dārgā rajonā, varējām sev atļauties visu, bet vecākiem nekad nepietika. Tā arī sākās manas vecākās māsas (Katrinas) profesija- fotomodele. Var pateikt, ka par to, tiešām mēs guvām daudz naudas, bet vecākiem tik un tā nepietika. Un tā,es arī nokļuvu pie Elisa- mani pārdeva viņam kā kaut kādu rotaļlietu vai rotaslietu, kā saprotu par Ļoti lielu cenu. Eliss apgalvoja, ka mana dzīve būs vislabākā kā jebkurai meitenei. Un savāca mani pie sevis. Nevaru teikt ka tā nav, kā teica Eliss- es dzīvoju milzīgā mājā, esmu nomazgāta, apģērbta un paēdināta ar visu visdārgāko kas vien tikai var būt, mani vadā ar visdārgākajām mašīnām pasaulē un tā tālāk...

Visiem, laikam, tagad liekas ka mana dzīve ir vienkārši ideāla.

Bet nav. Man viss ir, ko vien tikai varu vēlēties, bet man tas viss nav vajadzīgs. Jūs, laikam tagad domājat, bet kādā bezskarā, tu neesi laimīga, vai ne? Bet teikšu jums tā- mīlestību un cilvēku jūtas nevar nopirkt par naudu. Jā, Eliss mani mīl. Bet. Bet Eliss ir tāds cilvēks kurš ir pieradis iesist, iedunkāt un dara ar mani visu to sāpīgāko. Jā, mani sit, griež un dara visu, ko vien tikai vēlas, itkā es būtu kāda rotaļlieta. Un tas nav reti, kā jūs domājat. Tas ir katru reizi, kad es tikai ieraugu Elisu. Un tā, kā es dzīvoju pie viņa un viņš ir mans vīrs- es redzu viņu katru dienu.

Tapēc, kā jūs, laikam, jau sapratāt- es esmu visa zilumos, griezumos un visnelaimīgākais cilvēks kas vien tikai var būt.

Tapēc, mana dzīve ir sāpīga.